Kāpēc "saņemies" var iedzīt ellē. Pēcdzemdību depresijas daudzās sejas

Es arī ļoti gribētu, lai pēcdzemdību depresija ir izdomājums vai kaut kas tāds, ko var pārvarēt "ar gribasspēku". Diemžēl, laikā, kas šķiet viens no skaistākajiem cilvēka dzīvē, daudzas mammas un tēvi cieš no baisas pieredzes - depresijas. Tā nav izdomāta. Tā ir pretīgi īsta. https://t.co/WkrJvI0tzA

— Diāna Zande (@DianaZandePar) November 5, 2023

PD iedala 3 pamatkategorijās:

1. Pēcdzemdību nomāktība.

Tā sākas pirmajās dienās pēc bērniņa piedzimšanas un turpinās apmēram divas nedēļas. To nosaka krasās hormonālās svārstības sievietes ķermenī.

"Bioloģija nosaka to, ka sieviete jūtas ļoti emocionāli nestabila jeb varam novērot labilitāti. Sieviete viegli kļūst emocionāla – vienā brīdī priecīga un laimīga, bet pēc mirkļa raudulīga un skumja. Viņai var nākt pēkšņi prātā domas: "Vai man to bērniņu vajadzēja? Vai es būšu laba mamma?" 

Domās māmiņa sāk apšaubīt sevi kā mammu vai pašu situāciju ar bērnu. Bet šīs domas rodas hormonālo svārstību rezultātā – tās parādās kā bulta un pazūd!

Dzemdību nomāktība piemīt 85% sieviešu un rodas bioloģijas rezultātā. Apkārtējie bieži saka – "saņemies, viss būs labi", "neraudi – tev saskābs piens" un neļauj sievietei pat izraudāties," pēcdzemdību skumjas raksturo terapeite. 

Kā tad palīdzēt?  "Šis ir laiks, kad sievietei ļoti vajag parastu, vienkāršu atbalstu. Palīdzēt apgūt jaunās prasmes, ļaut atpūsties, paraudāt, pierast pie bērniņa. Parasti ar ikdienišķu, fizisku un emocionālu atbalstu šis stāvoklis jaunajai māmiņai pāriet divu nedēļu laikā."

2. Pēcdzemdību depresija.

Pēcdzemdību depresija ir raksturīga 10-15% sieviešu un arī 10% vīriešu, kuru partneres ir laidušas pasaulē mazuli.

Depresija nozīmē – patstāvīgi nomākts garastāvoklis un nespēja priecāties vai interesēties par lietām, kas agrāk sagādāja prieku. Šādas sajūtas ir nospiedoši katru dienu un vismaz divas nedēļas.

"Tas nav kaut kas tāds, kas šodien ir un rīt vairs nav. Piemēram, no rīta esmu nomākta, bet vakarā viss ir kārtībā. Tā tas nenotiek - nomāktība turpinās.

Domas "kāpēc man to bērniņu vajadzēja" nevis kā bulta izšaujas, bet sāk ieperināties un neliek mammu mierā! Vienlaikus mamma sāk sevi vainot: es esmu slikta mamma, ka es kaut ko tādu domāju un ka es ar šo situāciju netieku galā. 

Māmiņa domā negatīvas domas par nākotni – tas tā būs vienmēr; nekas nemainīsies; viss būs tikai sliktāk;  viss būs tikai bezcerīgāk...  Negatīvās domas viņas galvā valda arī par pasauli – man neviens nevar palīdzēt; pārējiem nerūp, kā es jūtos.

Sievietei top grūti pieņemt lēmumus, saņemties, pasliktinās atmiņa, koncentrēšanās spējas.

Šīs visas ir kognitīvās vai domāšanas izpausmes, kas arī ir dažādos līmeņos. Smagākās ir domas par sevis ievainošanu vai dzīves izbeigšanu jeb pašnāvību vai domas par to, ka varētu nodarīt pāri bērnam. Bet šie simptomi nozīmē nevis to, ka sieviete ļoti to vēlas, bet to, ka viņai ir šīs uzmācīgās domas.

Parasti viņa kaunas par savām domām, mēģina tās slēpt un nedalīties ne ar vienu. Tas tāpēc, ka lielākais vairums, kuras atklāj savas domas, sadzird nosodījumu, noraidījumu vai tuvinieku ieteiktais ir "neņem galvā, tā nedomā".

Bez kognitīvām jeb domāšanas izpausmēm PD tiek ietekmēta arī sievietes emocionālā sfēra: pastāvīgs raudulīgums vai gluži pretēji – nespēja raudāt. Pastāvīga nomāktība, kas var mīties ar ažitāciju un uzvilktību. Mamma izjūt kaunu, vainu, nevērtīgumu, bezjēdzīgumu, nemitīgas trauksmes un bailes, vientulību. 

Izmaiņas novērojamas uzvedībā - viņai kļūst grūti rūpēties par sevi un bērniņu; nav apetītes vai rodas pārlieku liela ēšanas mānija; bezmiegs - nespēja atpūsties vai arī guļ un neizguļas; samazinās enerģija; var būt arī hiperaktivitāte, pārlieku lielas rūpes par mazo – neizlaiž no rokām. Sieviete nespēj funkcionēt pilnvērtīgi ikdienā.

Bieži māmiņas saka: "Es jūtos nelaimīga, jūtos slikti. Es sevi nepazīstu – agrāk tāda nebiju. Jūtos pretīgi – ne savā ādā..." 

"Apmēram 15% sieviešu pasaulē piedzīvo vērā ņemamus pēcdzemdību depresijas simptomus, bet, ja runājam par pēcdzemdību depresiju, tā tieši tāpat kā klīniskā depresija iedalās trijās pakāpēs: viegli, mēreni un smagi simptomi. Tātad, ja sieviete izjūt pietiekami nopietnus depresijas simptomus - tie tomēr var būt vai nu šo simptomu vieglākais gals un pašsajūta būs vairāk vai mazāk vadāma, funkcionēšana ikdienā iespējama, vai arī t.s. smagais gals - klīniskā depresija ar smagiem simptomiem, kad sievietes funkcionēšana ikdienā ir ļoti, ļoti apgrūtināta. Līdzīgi kā pie pēcdzemdību nomāktības, ja sievietei ir apkārtējo atbalsts, bērns ir mierīgs, vide ir sakārtota un ir emocionālais atbalsts, visbiežāk pie depresijas ar viegliem simptomiem pietiek psihologa konsultācijas un medikamenti nav jālieto, bet pie apjomīgāka simptomu kopuma vai smagākām tās izpausmēm noteikti būs vajadzīgs profesionāļu (psihoterapeits, psihologs) atbalsts un visbiežāk arī medikamenti," par depresiju sīkāk pastāsta psiholoģe. 

3. Pēcdzemdību psihoze

Tā ir visretākā pēcdzemdību depresijas izpausme, sastopama vienai no 1000 sievietēm. "Šajā gadījumā sieviete zaudē saikni ar realitāti. Viņa nespēj gulēt, ir uzvilkta, kļūst nesakarīga, un apkārtējie redz, ka te kaut kas nav kārtībā. Šajā etapā sieviete var būt bīstama sev un mazajam. Šis ir brīdis, kad bez nopietnas ārstēšanas nevar – tikai ar psihiatru palīdzību," brīdina Diāna Zande.

Tuvākais - lielākais balsts un palīgs!

Tuvinieki ir tie, kuri pazīst sievieti vislabāk un redz sīkās, mazās pārmaiņas. "Bieži ir tā, ka grūtniecība ritējusi labi, bērniņš piedzimst vesels, viss ir ideāli, bet pēc mēneša sieviete vairs nav tāda, kāda viņa bija iepriekš," klasisku situāciju raksturo Diāna Zande. 

Apkārtējie var ieraudzīt uzvedības izmaiņas – kaut vien samazinās aktivitāte, rodas apātiskums, māmiņa taupa soļus, jo depresija ļoti atņem enerģiju. Viss ir lēni, grūti un caur saņemšanos. [Lasi iepriekšminētās PD pazīmes.]

Manā privātpraksē ik pa laikam kāda mamma dalās ar pieredzi, kas ir gandrīz identiska šai.Lai gan ārsti zin, ka vecāku emocionālās izjūtas ir tikpat svarīgas kā fiziskās, joprojām ir tādi, kas nevis uzklausa un meklē risinājumu, bet iesaka "vairāk atpūsties, paadīt un priecāties" https://t.co/BzDOAJ9QqH

— Diāna Zande (@DianaZandePar) November 7, 2023

Ja to novērojam, šis ir tas brīdis pajautāt – kā tev iet? Un svarīgākais, lai nevis tuvākie metas mācīt šo sievieti, kā jājūtas vai jāuzvedas, bet noklausās viņu. Pajautā: kā es varu tev likt justies labāk? Kas vajadzīgs, lai tu justos labāk? Jā, šī saruna būs grūta un mēs nezinām, ko teikt, bet tā ir vismaz iesākta. Tas ir normāli arī teikt – "es īsti nezinu, ko lai saka, es neesmu bijusi tādā situācijā – bet varbūt palīdzi man saprast, kas ar tevi šobrīd notiek..."

"Depresija kā slimība ir ļoti viltīga. Slimība neļauj runāt par to, kā tu jūties. Jā, pat ja tu saņem palīdzību un dzer zāles. Tad arī īpaši šķiet, ka visam jābūt taču labi, bet patiesība ir cita... Nereti psihiatra izrakstītie medikamenti nedarbojas tik ātri un vienkārši – un, pat ja tie iedarbojas, cilvēkam tas var būt sarežģīti un grūti. Turklāt saslimšanas un atlabšanas mehānismi aizvien vēl nav skaidri, ārstēšana var būt ļoti ilga, un tā atkarīga no iepriekšējās slimības vēstures. Tas tikai vēlreiz parāda to, cik mūsu psihe ir trausla un ievainojama,” uzsver terapeite.

Diāna cilvēka psihi salīdzina ar mūsu acīm. "Jā, mēs ļoti taupām savas acis. Sakām, acis tev tikai ir vienas, tev vajag, lai redze ir visam mūžam. Piesargies, lai mežā neuzduries, saulē liec saulesbrilles, ja kas iebiris acīs, tad tās skalo. Mēs ļoti rūpējamies par acīm, zinot, cik trausla ir acu veselība. Tad kāpēc mēs esam tik vienaldzīgi pret savu mentālo veselību?” jautā Diāna Zande.