Ilze Medne par pēcdzemdību sajūtām: Darīšana mani izglāba no tumšām domām par to, ka bez manis tiks galā labāk

Pastāsti savu pieredzi pēc bērniņa piedzimšanas – kas lika saprast, ka viss neiet kā pēc grāmatas?

Ilze Medne: Es uzskatu, ka vislielākais pārbaudījums sievietei ir pēc pirmā bērna piedzimšanas, jo arī man tas bija visgrūtākais posms. Jo tu vairs neesi meitene, īsti mamma tu arī neesi, jo

tas nenotiek uzreiz kā tev uz krūtīm uzliek mazuli, un arī par sievieti sevi vairs nevari tajā brīdī uzskatīt, jo nogurums mijas ar prieku. Asaras ar smiekliem.

Manā gadījumā tas bija 2020. gada 7. aprīlis, kovida pandēmijas pats, pats sākums, viss slēgts, aizliegts satikties un iepirkties, nav iespējams satikties ar citām mammām, savu mammu ieskaitot. Dzīvot privātmājā pie jūras bija labākais lēmums, taču arīdzan smagākais, jo

tik vientuļa, cik tur jutos, nekad neesmu jutusies, kaut blakus bija palīdzošs vīrs.

Bija sajūta, ka tagad tava dzīve, kāda tā bija līdz šim, ir pilnībā apstājusies, un tas ir smags trieciens, lai arī daudz lasīts, apmeklēti kursi un runāts ar citām mammām. To šoku tu piedzīvo tikai vienu reizi savā mūžā.

Kādas bija tavas sajūtas, domas, emocijas? Cik tas viss tagad tev šķiet pamatots; vai tomēr rādījās sabiezinātās krāsās?

Emocijas, protams, bija dažāda spektra. Es nevarētu raksturot savu stāvokli kā pēcdzemdību depresiju, bet kā depresijas simptomus.

Raudāšana, garastāvokļa maiņas, bezcerības sajūta, ka tā arī nekad neizdosies iemigt, kamēr mazais guļ, miljons viedokļu par to, kā būtu pareizi, sociālajos tīklos šo sajūtu tikai pasliktināja.

Ņemot vērā, ka tas bija pandēmijas laiks, tur bija kopā vairāki faktori - milzīgas bailes jau par jauno situāciju un atbildību, kā arī ,bailes par slimību, kurai vēl nebija vakcīnas. Es domāju, ka tādas sajūtas nav sabiezinātas krāsas, tas bija patiešām traki un biedējoši!

Kāda bija apkārtējo reakcija un atbalsts? Vai nesajuti atbalsta siltumu?

Vienīgais atbalsts pašā sākumā bija vienīgi mans vīrs, kuram bija ļoti attālināta izpratne par to, kā man palīdzēt. Lai arī pati strādāju konsultējošā jomā un spēju atrast atbalsta mehānismus, tomēr man gribējās, lai man ir vēl kāds saprotošs cilvēks blakus, ar ko parunāt. Un te man jāsaka paldies vēl dažām mammām, ar kurām reizē sagadījās gaidīt mazos. Tad arī izmantojām šo pandēmijas laiku kā pilnīgi atklātu sarakstīšanās iespēju, lai nesajuktu prātā. Tas ļoti palīdzēja. Grāmatas, atbalsta materiāli, video bija vēl citi mani atbalsta mehānismi.

Kādu atbalstu saņēmi no dzemdību nodaļas?

No slimnīcas, kurā dzemdēju mazo, tagad varētu teikt, ka būtu priecīga, ja būtu saņēmusi vairāk atbalsta, skaidrojumu, iejūtības un kopā būšanas. Laiku, kad tikai man vienai ļautu iziet pusdienās, kad tikai man pajautātu, kā man gāja dzemdībās, kā es jutos un vai man ir nepieciešams kāds atbalsts.

Vai tu šo visu risināji pati, un kas tevi sapurināja?

Varbūt skanēs pavisam jocīgi, taču man ļoti palīdzēja mana profesionālā izaugsme. Ar katru bērnu es pieņēmu lēmumu, ka papildus kaut ko mācīšos, lai tas man palīdzētu augt profesionāli un man pēc tam nebūtu jābaidās, ka nebūšu derīga biznesā. Tāpēc es ļoti daudz mācījos, lasīju un meklēju pētījumus, informāciju. Par bērnu aprūpi, psiholoģiju, pēcdzemdību depresiju, attiecībām ģimenē pēc bērna piedzimšanas.

Darīšana mani izglāba no vēl dziļākas sevis šaustīšanas un pavisam tumšām domām par to, ka vispār visi bez manis tiks galā labāk.

Tas viss ikdienā atviegloja mājas soli, un tās ir neatsveramas lietas, kas nogurdina jau tā trauslo un nogurušo mammu.

Kā tev šķiet, kāda būtu realitāte, ja tu būtu vientuļa, bez līdzcilvēku atbalsta... vai viss varētu pārvērsties par ko vēl nopietnāku? Cik trausla tā robeža?

Robeža ir ļoti trausla, ja nav pilnīgi nekāda atbalsta, kā arī tad, ja cilvēks jau līdz bērna piedzimšanai nav domājis par sevis attīstību, nav zinājis savas vajadzības, robežu jautājumus, sajutis sevi. Tad, krīzei iestājoties, šo palīdzību, visticamāk, arī nelūgs, pat ja būs ļoti smagi.

Regulārs psihoterapeita apmeklējums, sarunas ar citām sev pazīstamām mammām un tamlīdzīgas aktivitātes man palīdzēja.

Protams, nespēju nepajautāt par šo traģisko Annas gadījumu... Padalies, lūdzu, savās pārdomās!

Protams, es arī domāju par Annu. Man šķiet, ka ļoti daudzos ir pavisam mazliet no šīs Annas izmisuma, vientulības, šaubām, tumsas. Manuprāt, šajā situācijā nedrīkst izdarīt vienpusējus secinājumus, situācija ir kompleksa.

Taču viens ir skaidrs, ka Annai kādā dzīves brīdī kaut kā ir ļoti, ļoti pietrūcis.

Kā tev šķiet, kā mums stiprināt pēcdzemdību depresijas un citu problēmu diagnostiku un atbalstu pēcdzemdību periodā sievietēm Latvijā?

Es noteikti redzu šo procesu daudz sakārtotāku, un tam nav nepieciešami tik lieli līdzekļi, vien iedrošinājums un cilvēcība no līdzcilvēkiem, ka jautāt drīkst un arī atbildēt drīkst.

Mūsu sabiedrībā ļoti pietrūkst kompetences par psihisko veselību, tāpēc nereti baidāmies atklāti runāt un krīzes situācijās atbalstīt.

Ne tikai ģimenes ārsts, bet arī pēcdzemdību aprūpe jau var būt tā vieta, kurā mamma saņem pirmo impulsu, ka par sevi domāt ir normāli, ka ikmēneša pēcdzemdību vizītē mamma vienmēr saņem dažus kontroljautājumus par sevis aprūpi, sajūtām, pārdomām. PEP mammas, psiholoģiskais atbalsts, psihoterapija - ja tas viss ir pieejams, tad par to stāstīt, rakstīt, uzsvērt.

Ko tu vēlētos teikt mammām, kas sevī sajūt trauksmi "būt mammai"...

Tas ir normāli sajust trauksmi, ka tagad esi jaunā dzīves situācijā, taču vienmēr atceries, ka šis ir tikai viens īss dzīves posms, ko vieglāk iet soli pa solim, katru dienu vienu soli, un tas jau ir daudz. Dažreiz ap mammas lomu ir apkrāmēts pārāk daudz “tā jābūt”, kas rada lieku spriedzi un neracionālu vainas izjūtu.

Paldies Ilzei par uzticēšanos un savu stāstu. Ja tas tevī atbalsojās un nezini, ko darīt ar līdzīgām izjūtām, meklē atbalstu šeit!