Aprakstos par folkloru sastopami dažādi svētku nosaukuma – Mārtiņi vai Mārtiņdiena – skaidrojumi. Te jāņem vērā kāda sena tradīcija, kuras aizsākums meklējams 601. gadā pēc pāvesta Gregora I rīkojuma. Šai laikā katoļi centās pagānu svētkus apvienot ar kristīgo svinamajām dienām, aizstājot senos mītiskos nosaukumus ar kristīgās ticības svēto vārdiem (piem., Jānis, Pēteris, Mārtiņš u. c.). Tādēļ, skaidrojot jebkuru latviešu gadskārtu pēc nosaukuma, jābūt ļoti uzmanīgiem.
Kad sākas Mārtiņi un beidzas
Mārtiņi noslēdza garu un smagu darba posmu, kurš sākās ap Jēkabiem ar rudzu pļauju un tad turpinājās pēc Miķeļiem, padarot atlikušos rudens darbus, kamēr zeme nav aizgājusi pie miera. Līdz Mārtiņiem bija jābeidz rudens aršana un kulšana, lai nosvinētu arī apkūlības. Pēc Mārtiņiem beidzās arī pieguļas un ganu laiks. Nedēļu, kurā iekrīt 10. novembris, sauc par Mārtiņa nedēļu. 9. novembris ir Mārtiņa vakars, bet 10. novembris – pati Mārtiņa diena!
Kam tad jābūt Mārtiņdienas galdā?
Latviešu virtuve izceļas starp citām kultūrām, jo svētkos vienmēr godā tiek celti graudaugu ēdieni, pākšaugi, dārza un meža veltes, gaļa, medījumi un zivis.