Sarakstē ar Re:Check Latvijas Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Simona Grāvīte norādīja, ka pēdējos gados par pazudušiem bērniem ziņots vidēji 570 reizes gadā, bet atrasti – vidēji 540 pazudušo. Taču tas nenozīmē, ka katru gadu bez vēsts pazūd vidēji 30 bērnu, jo statistika nav par bērniem, bet par iesniegumu skaitu. Proti, dažkārt par vienu un to pašu personu pienāk vairāki iesniegumi. Tāpat nepilngadīgie, kas paši apzināti devušies prombūtnē, pēc atrašanas mēdz atkārtoti pamest mājvietu.
“Pēdējo 25 gadu laikā tādi bērni, kuri tiešām ir pazuduši bez vēsts, ir pieci. Par tiem bērniem, kuri pazuda 1998., 2005. un 2006. gadā, ir aizdomas, ka pret viņiem varēja tikt vērsts noziegums, savukārt par bērnu, kurš pazuda 2012. gadā, ir aizdomas, ka notika nelaimes gadījums,” skaidro Grāvīte.
Pazušana nenozīmē, ka bērns obligāti nolaupīts – viņš var, piemēram, nomaldīties vai ciest negadījumā. Pērn no 70,8 tūkstošiem MCE apkopotajiem iesniegumiem tikai 24 bijuši par nolaupīšanu. Trijos no deviņiem gadījumiem, kuros zināms vaininieks, tas bijis svešinieks. Parasti laupītāji ir ģimenes locekļi vai tai zināmi cilvēki. Tāpat nolaupīšana ne vienmēr ir ļaunprātīga, piemēram, ja radinieks aizved bērnu prom pēc ģimenes konflikta.
Bērnus nelaupa, lai iegūtu ķīmiskas vielas
Tālāk video policiste stāsta, ka bērnus nolaupa orgānu tirdzniecībai, pārdošanai prostitūcijā un paverdzināšanai. Esot arī cits iemesls:
“Rituāla upurēšana. Dārgas vielas ražošana, kas tiek iegūta no bērnu ķermeņiem, viņus spīdzinot un ilgstoši mokot. (..) Tas ir milzīgs bizness, kas ir ienesīgāks nekā ieroči, orgāni vai narkotikas.”