Mājoklis vispirms! Liepājā, Rīgā, Valmierā sāk piešķirt dzīvokļus bezpajumtniekiem (2)

Līdz nesenai pagātnei risinājumi bezpajumtiecības mazināšanai bijuši maz, bet iztēle, kā to panākt – trūkstoša un sliktākajos gadījumos robežojās ar idejām par cilvēku pārcelšanu uz kādu publiski neredzamu vietu. Kopējā bezpajumtniecības situācija ir izaicinoša ne tikai Latvijā. Lai gan starptautiski salīdzināmas uzskaites Eiropā joprojām trūkst, Eiropas Savienībā kopumā pēdējās dekādes laikā bezpajumtniecības apjoms ir pieaudzis par 70%. Tas sakrīt ar dažādiem citiem mājokļu pieejamības izaicinājumiem, augot mājokļu cenām, kas daudzās Eiropas pilsētās jau ir nodēvēta par mājokļu pieejamības krīzi. Tajā pašā laikā ir valstis, kā Somija un Dānija, kuras ar mērķtiecīgu politiku un pakalpojumu pilnveidi ir spējušas bezpajumtniecību samazināt. Lai saprastu, ko adresē šie Eiropā arvien populārākie risinājumi, ir vērts iezīmēt bezpajumtniecības rašanās apstākļus, kas sabiedrībā bieži vien ir stigmatizēti un apvīti mītiem.

Bezpajumtniecības cēloņi ir sarežģīti, bet centrālais iemesls ir mājokļu sistēmas nespēja nodrošināt personu vajadzības, it īpaši dažādos krīzes apstākļos. Kā parāda Vašingtonas Universitātes ekonomista un mājokļu pētnieka Grega Kolburna salīdzinošie aprēķini, bezpajumtniecība ir augstāka pilsētās ar vāju mājokļu pieejamību un izmaksu segšanas atbalstu. Mājokļu sistēma Eiropā lielākoties balstās tirgus principos, kas nozīmē, ka, izkrītot no ienākumu aprites, kas ļauj tirgū iegūt vai noturēt mājokli, personai iestājas augsts bezpajumtniecības risks.

Arī Rīgā lielākais pēdējā laika bezpajumtniecības pieaugums bija 2008. gada finanšu krīzes rezultātā, kad pēc darba zaudēšanas daudzi nespēja samaksāt rēķinus.

Mājokļu sistēmas kārtība tādējādi ir balstīta mājsaimniecību konkurencē par labas kvalitātes īpašumu un tā vērtības celšanu, pēc kā katram cilvēkam tiekties. Savukārt, ja persona no šīs kārtības izkrīt, bieži tiek uzskatīts, ka pie vainas ir pati persona un viņas morālā stāja un īpašības. Tādējādi, lai gan tieša ietekme uz bezpajumtniecības apjomu ir mājokļu pieejamībai, labklājības sistēmai un īpaši – dažādām krīzēm, bieži vien kā bezpajumtniecības cēloņi tiek uzsvērti tieši individuālie jautājumi – garīga rakstura traucējumi, veselības sarežģījumi, sociālā atbalsta trūkums, bezdarbs un atkarības. Šādi mājokļa jautājums paliek novārtā un rezultējas īpaši sarežģītās sekās vietās, kur mājokļu sistēmā nedarbojas dažādi koriģējošie mehānismi.

Kā parāda citu valstu piemēri, bezpajumtniecības samazināšanas pamatā ir strukturālo un individuālo ierobežojumu risināšana vienlaikus. Tas nozīmē mājokļa nodrošināšanu kopā ar adekvātu sociālo un darba atbalstu. Līdzšinējie pētījumi liecina, ka, ja personai ir savs pastāvīgs mājoklis, ceļš līdz dažādu jautājumu sakārtošanai un ienākumu palielināšanai ir daudz ātrāks, nekā mēģinot palielināt ienākumus, atrodoties krīzes mājokļu sistēmā un citādi ilgstošas sistēmiskas nenoteiktības apstākļos. Un tik tiešām – lielākā daļa cilvēku, kas nonākuši bezpajumtniecības stāvoklī, saka, ka mājoklis ir pirmais, kas viņiem ir nepieciešams, un, kad mājoklis ir pieejams, drošības sajūta, kas nepieciešama dažādu jautājumu sakārtošanai, ir lielāka. Tieši šos principus iemieso “Mājoklis vispirms” pakalpojums, kuru veido mājokļa piešķiršana kā pirmais atbalsts personām bez pastāvīgas dzīvesvietas, kam seko cits atbalsts pēc personas izvēles, vajadzībām un iespējām.

Ikviens cilvēks ir gatavs savam mājoklim

“Mājoklis vispirms” pakalpojumu ASV deviņdesmito gadu sākumā ieviesa Dr. Sems Cemberis, balstoties pārliecībā, ka ikviens cilvēks, neskatoties uz garīga rakstura traucējumiem un/vai atkarībām, ir gatavs savam mājoklim un tā vietā, lai viņu dažādi tam sagatavotu, viņam ir nepieciešams pats mājoklis un atbalsts. Pakalpojumam bija daudziem iepriekšējās pieejas sekotājiem negaidīti labi rezultāti. Ne vien 70-95% klientu mājokli ar piedāvāto atbalstu saglabāja ilgtermiņā, bet pakalpojums kopumā tika aprēķināts kā lētāks nekā līdz tam personas lietoto krīzes pakalpojumu kopums. Lielai daļai klientu pēc vairāku gadu perioda atbalsts arī vairs nebija nepieciešams un bija izdevies iekārtoties pastāvīgā darbā, nosedzot lielāko daļu mājokļa izmaksas. Likumsakarīgi – pakalpojumu pamazām sāka pārņemt arī citas valstis, it īpaši Rietumeiropā.

Pakalpojuma filozofija iezīmēja pārmaiņas arī izpratnē par to, kāda ir optimālā sadarbība starp pakalpojuma sniedzējiem un lietotājiem, pirmajā vietā liekot klienta pašnoteikšanos, izvēli, stiprās puses un vēlmes. Šajā pieejā tiek uzskatīts, ka personai sarežģītā situācijā ir vajadzīga drošības sajūta par pieejamajiem resursiem un iespēja uzticēties, nevis maksimāli ātra piespiešana strādāt un pilnībā atturēties no atkarību izraisošajām vielām. Izlemšana par atbalstu personas vietā savukārt tiek uzskatīts, ka panāk pretēju efektu – veicina neuzticību atbalsta komandai un palielina pretošanos.

Tas, kas dažādu valstu un pašvaldību pakalpojuma dizainā atšķiras, ir izmantotais mājokļa fonds, kritēriji pakalpojuma saņemšanai un finansējuma sadale. Pašvaldībās, kur lielu daļu no mājokļa fonda sastāda sociālie dzīvokļi, piemēram, Vīnē, tiek izmantots sociālais fonds. Dānijā pastāv vienošanās starp mājokļu kooperatīviem un pašvaldību, ka noteikts procents dzīvokļu tiek piedāvāti pašvaldībai, ko pašvaldības izmanto tādām programmām kā “Mājoklis vispirms”. Somijā par dzīvokļiem tiek pārveidotas arī patversmes. Savukārt valstīs, kur dominē privātais tirgus, pakalpojuma lietotājiem dažādās apkaimēs tiek subsidēti īres dzīvokļi.

Attiecīgi – Rīgā, kur sociālais fonds ir nepietiekams, tiek subsidēti īres dzīvokļi, savukārt Liepājā un Valmierā tiek izmantots pašvaldību dzīvojamais fonds.

Pretēji citām pieejām, kas uzsvaru liek uz darbu ar personām salīdzinoši labākā situācijā, lielākā daļa Mājoklis vispirms pakalpojumi sadarbībai prioritizē personas, kuras ir vissarežģītākajā situācijā un ar lielāko nepieciešamo atbalstu, piemēram, ilgstošie bezpajumtnieki gan ar garīga rakstura traucējumiem, gan ar atkarībām, kuri nakšņo uz ielas. Līdzīgi – vienā no Londonas "Mājoklis vispirms" programmām uzņemšanas kritērijs bija neveiksmīga citu pakalpojumu lietošana vismaz 3 gadus. Dānijā, kur ir salīdzinoši augsta jauniešu bezpajumtniecība, ir vairākas programmas tieši jauniešiem, karjeras un atkarību mazināšanu atbalstu pielāgojot viņu vajadzībām, bet Vīnē ir programma, kas ietver arī bērnus.

Trīs Latvijas pašvaldībās šobrīd dzīvi savā mājoklī uzsākušas gandrīz 50 personas, lielākā daļa pirmspensijas vecumā. Kā stāsta paši nu jau bijušie bezpajumtnieki, pēc daudziem gadiem bez sava mājokļa šobrīd atgriežas gan atmiņas par to, kā bija dzīvot savā mājoklī, gan veidojas ticība nākotnei un uzticība atbalsta personām. Vairāk nekā 10 no sadarbības personām noteiktas dzīvesvietas nav bijis jau vairāk nekā 10 gadus un pirmās dienas vienam mājoklī nav vieglas.

Kā saka Olga: “Sākumā bija baisi. Tāds klusums! Un vispār bija grūti noticēt. Bet paskaties, cik nu ir pagājis un pēc kādiem mēnešiem jau jūti kaut kādas pārmaiņas!”

Izaicinājumu gan netrūkst. Pašvaldības dzīvokļu kvalitāte ne vienmēr ir optimāla, daudziem ir akūtas veselības problēmas, bet tikt pie stabila un oficiāla darba, it īpaši, ja ir sakrājies liels parādu slogs, ir sarežģīti. Tajā pašā laikā ar jurista piesaisti atbalsta komanda cenšas risināt arī šos jautājumus. Darbiniekiem arī ne vienmēr ir viegli ielekt jaunā pakalpojuma modelī. Piemēram, pakalpojuma oriģinālajā modelī būtiska ir kaitējuma mazināšanas pieeja darbā ar atkarībām, kas Latvijā līdz šim izmantota maz un ir jāapgūst no jauna.

Svarīgi, ka sociālais atbalsts “Mājoklis vispirms” modelī ir individualizēts un pielāgots katra cilvēka vajadzībām un vēlmēm, nevis disciplinējošs “mājokļa gatavības” eksāmens, kā galā seko mājokļa balva.

Līdz ar to tas neveido milzīgus rezultātus sākumposmā, bet ļauj pakalpojumā ietverto atbalstu veidot gan ar lielu personas pašnoteikšanos, gan tas galu galā ir pierādījies kā efektīvāks bezpajumtniecības mazināšanā, it īpaši personām ar augstām atbalsta vajadzībām, kurām ļoti bieži ir negatīva pieredze sadarbībā ar dažādām institūcijām.

Jau šobrīd ir skaidrs, ka, šādi mainot pieeju, mēs mainām attieksmi gan pret cilvēkiem, kas nonākuši bezpajumtniecības stāvoklī, gan kopumā problematizējam mājokļu tirgus nepilnības, kas ar mazu sociālo fondu, citur Eiropā populāro kooperatīvu sistēmas neesamību, pieejamu labas kvalitātes īres dzīvokļu trūkumu un kredītu nepieejamību neizbēgami rodas. Somijas un Dānijas pieredze, pavēršot bezpajumtniecības līkni lejupejošā virzienā, ir skaidri – sistēmiski strādāt pie mājokļu, sociālā atbalsta un pabalstu sistēmas sinhronizēšanas ar Mājoklis vispirms pakalpojuma principiem centrā. Latvijā pašlaik galvenā cerība ir, ka pilotprojektam sekos lokāla finansiāla un stratēģiska pēctecība.