Pūkainām pārslām krītot aiz loga, pavisam drīz satikt savu brīnumiņu. Pirmo reizi pieklusināti meitiņai dungot "aijā žūžū…". Skūpstīt mazos pirkstiņus, maigās pēdiņas. Līdz iemigt sava mīļotā siltajā azotē. Montas lolotais sapnis par pirmo tikšanos ar meitiņu no īstās realitātes tika saknēm izrauts, morāli izvarots un izmests pavisam kails tuksnesī. Skarbi. Auksti. Nežēlīgi. Tobrīd kontroli viņas dzīvē pārņēma nerimstoša panika, īsi prāta aptumsumi, palīgā kliedzieni bez skaņas un dziļa, dziļa tumsa, kas gulstas smagi virsū. “Ej lec ārā pa logu!” - pārliecinoša balss viņu mudināja prāta dzīlēs. Trīcošām rokām tika rakstītas pat atvadu vēstules tik ļoti gaidītajai meitiņai Esterei. Tvaika ielā [Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs - red. piez.] meklēts zīmulis, ar ko pārgriezt vēnas, jo izturēt vairs nav iespējams. Elle.

Tomēr ticība gaismai un nenovērtējamais līdzcilvēku atbalsts Montu noturēja šajā dzīvē. Un tagad viņa ir gatava dalīties savā stāstā ar pārējiem, kurā no svētlaimes radībās līdz ellei Tvaika ielā bija tikai viens solis sperams. Pēcdzemdību depresija.

Monta, kurai tagad ir 27 gadi, nāk man pretī žilbinoša - sārti baltā žaketē, kas izceļ viņas tumši spīdīgos matus un sievišķīgi slaido augumu. Viņa man velta apburošu smaidu, un, veroties viņā, nekad nepateiktu, ka ar viņu reiz noticis kas līdzīgs ļaunam murgam… Turklāt pirms nieka trīs gadiem! Tagad no šīs sievietes staro pašpārliecinātība, maigums un silta labestība. Īpašības, kuras viņā varēja arī vairs nebūt. Pēcdzemdību depresija varēja noslepkavot tās. Pēcdzemdību depresija varēja noslepkavot viņu pašu...

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X