/nginx/o/2018/08/10/11170209t1h174f.png)
Bēru rituāli ieņem unikālu vietu visās kultūrās un tradīcijās. Pavadīšana ar bagāti klātiem galdiem, ilgiem dziedājumiem un gariem vakariem, katra dalībnieka atvadīšanās no mirušā - tam visam bija jāatgādina paša mirstīgums un cerība uz mūžīgo dzīvi.
Mūsu acīs viena no dīvainākajām šīs tradīcijas daļām ir Lietuvā un Latvijā pēdējā gadsimtā popularitāti iemantojusī tradīcija kopā ar visiem bēru dalībniekiem fotografēties pie mirušā zārka mājās vai ārā pie mājām vai baznīcas. Šādas fotogrāfijas starp citiem svarīgiem ģimenes notikumiem varam joprojām atrast savu vecvecāku un vecāku albumos. Protams, reizēm šīs fotogrāfijas, izvairoties atcerēties zaudējuma sāpes, ir turētas atsevišķi melnos vākos, it kā norādot uz tajās slēptajām mūžīgajām sērām.
Par bēru fotogrāfiju tradīciju un sižetiem, ģimenes albumos noslēptajām mirušo tuvinieku fotogrāfijām un šī žanra turpinātību XXI gadsimtā sarunājāmies ar mākslas zinātnieci Agni Narušīti un fotogrāfu Klaudiju Drisķu.
Fotogrāfija ir paildzināts mūžs
Nāves un mirušo attēlošana jau izsenis un vēl pirms fotogrāfijas izgudrošanas dažādās kultūrās ir bijusi samērā plaši izplatīta parādība. Pēcnāves maskas pēc savas būtības izpildīja to pašu lomu, kādu vēlāk pārņēma glezniecība un fotogrāfija - saglabāt cilvēka attēlu nākotnei un tādā veidā arī atmiņas par viņu. Šādi cilvēki ir centušies pārvarēt laiku, izmantojot tādus vizuālus paņēmienus, kas tobrīd bija pieejami.