:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2019/02/08/11773243t1h0f58.jpg)
Latvijas mazākā pagasta administratīvais centrs Kuprava ir izdaudzināts kā iznīkstošs Latgales ciems – skarbs piemērs patiesībai: ja nav darba, nav ļaužu, bet ir grausti un postaža. Braucu skatīties, sagaidīju tumsu, satiku nokaunējušos godavīru un saskaitīju nedaudzās siltās, dzeltenās gaismiņas piecstāveņu logos.
Neatminos, tieši kurš no literatūras klasiķiem – iespējams, Čehovs – reiz rakstīja: “Labi, ka mājām ir tukši vidi un cilvēki tajās var dzīvot.” Ģeniāli, piekritīsiet. Patiešām, labi, ka tā! Padomā tikai, ja mājām būtu pilni vidi, kā akmeņiem. Kur tad cilvēks dzīvotu? Uz jumta vai? Viss jau skan jauki, bet Kupravā, piemēram, ir vesela kaudze māju, kurām ir tukši vidi, bet cilvēki tajās nedzīvo. Tur pat vesela rūpnīca ir ar tik tukšu vidu, ka atbalss skan septiņās kārtās. Tā kā nesen ar lielisko mākslinieku un cilvēku ar īpašu pogu azotē tumsā bijām pamestajā Stirnu ciemā, kur atrodas muiža ar tukšu vidu un virkne tikpat vientuļu “līvāniešu”, un guvām visai interesantu pieredzi, nolēmām to pārvērst par rakstu sēriju un nu doties uz Kupravu – ciemu Latgales dzīlēs, kas lēnām pārvēršas par kaut ko stipri līdzīgu neapdzīvotajai un radiācijas saēstajai Pripjatai.