Šebas slimnīca ir lielākā Izraēlā un viena no labākajām visā pasaulē. Pēc 7. oktobra Hamās uzbrukuma Šeba piedzīvoja lielu ievainoto pieplūdumu. Sarunā ar TVNET slimnīcas ģenerāldirektora vietnieks Arnons Afeks atklāj, ka lielākā daļa ievainoto ir ar šautām brūcēm no ļoti tuvas distances, bet otrs lielākais ievainojumu veids ir apdegumi.

Izraēla nebija gatava 7. oktobra uzbrukumam. Vairāk nekā četri tūkstoši izraēliešu ir ievainoti. Lielākā daļa pacientu pēc uzbrukuma ieradās slimnīcās Izraēlas dienvidos, bet, kad viss kļuva nedaudz organizētāks, ievainotie pa taisno no kaujas zonām tika nosūtīti arī uz Šebu. Mēs turpinām pieņemt pacientus līdz pat šim brīdim. Mums Šebā ir unikāla rehabilitācijas slimnīca, viena no labākajām ne tikai Izraēlā, bet arī visā pasaulē.

Ļoti daudz pacientu pie mums atrodas rehabilitācijā. Piemēram, mums ir laulāts aptuveni 20 gadus vecu civiliedzīvotāju pāris no pierobežas kibuca. Uzbrukuma laikā abi zaudēja labo kāju. Vīra, profesionāla futbolista, karjera sabruka vienā mirklī. Ir tik grūti uzklausīt šādus stāstus. Daudziem ir posttraumatiskā stresa sindroms. Arī pēctraumatisma jomā mums ir vislabākais dienests Izraēlā.

Lielākā daļa ievainoto ir ar šautām brūcēm no ļoti tuvas distances. Tādi, kuri brīnumainā kārtā izdzīvoja. Teroristi taču ar kontrolšāvieniem pārbaudīja, vai visi ir miruši, šaujot uz viņiem vēlreiz. Otrais lielākais ievainojumu veids ir apdegumi. Te ir Nacionālais apdegumu centrs. Piemēram, pie mums ir ģimene ar divus gadus vecu meitiņu. Hamās teroristi nodedzināja viņu māju, kamēr viņi atradās mājā. Vecāki, lai paglābtu bērniņu, slēpa viņu cieši iespiestu starp sevi. Tēvs un māte ieguva vairāk nekā 50% ķermeņa apdegumus, bērns – 20–30%. Metiņa tagad jūtas daudz labāk, arī tēva stāvoklis uzlabojas. Mātei ir kāpumi un kritumi. Šie cilvēki ar 50% ķermeņa apdegumiem nekad neaizmirsīs piedzīvoto. Viņu psihiskā trauma nebūs mazāka par fizisko. Visa Izraēlas tauta tagad cieš no posttraumatiskā stresa, bet šie cilvēki vairāk par visiem.

Mums slimnīcā nav ārstu trūkums. Neviens tagad neatrodas atvaļinājumā vai kādās ārzemju medicīnas konferencēs.

Ziniet, kopš 2005. gada Gazas joslā nav neviena izraēlieša. Mēs atkāpāmies no Gazas joslas, pametām visas savas apmetnes, visi izraēliešu ciemati Gazas joslā tika evakuēti. Tie cilvēki pārvācās dzīvot uz kibuciem ap Gazu. Šie kibuci nu ir nodedzināti, cilvēki masveidā nogalināti. Mums būs nepieciešams laiks, lai atkoptos. Vispirms būs vajadzīgas drošības garantijas, jo neviens nevēlēsies atgriezties mājās, kamēr nebūs drošības sajūtas. Ka teroristiem nebūs nākamās iespējas atkal ierasties un nogalināt.