NOSKATIES "Pēc šeit nodzīvota gada priecājos, ka to izdarījām." Ukraiņi, kuri no Maskavas pārcēlās uz Rīgu (2)

"Šeit, Rīgā, principā daļēji jūtos kā mājās, jo tā šeit sanāca. Kad vēl domājām, uz kurieni braukt, es skatījos "Орел і Решка". Tur tieši stāstīja par Rīgu, ka tā ir kā Dņipro un Ļvivas sajaukums. Mans vīrs ir no Ļvivas, es pati no Dņipro. Tā zvaigznes salikās, ka Rīga mums ļoti patīk," stāsta Anastasija Ļovina, kura jau gadu dzīvo Rīgā un strādā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Kad Krievija iebruka Ukrainā, viņa kopā ar vīru Vadimu Ņikolaičuku dzīvoja un strādāja Maskavā.

Anastasija un Vadims ir Ukrainas pilsoņi. Anastasijas sapnis bija mācīties aktiermākslu pie Konstantīna Raikina Maskavā. Ar vīru viņa iepazinās teātrī. "Man tobrīd tā šķita labākā vieta, kur veidot aktrises karjeru. Viņš strādāja "Tagankā", es "Satirikonā"," atceras Anastasija.

Pēc Krievijas pilna apmēra iebrukuma Ukrainā viņi abi vīlās gan valstī, kurā dzīvoja, gan cilvēkos, kuru sabiedrībā bija uzturējušies. 

"Sākumā dzīvoju ilūzijā, ka mēs varētu kaut ko mainīt no iekšienes. Esot tur, iziesim ielās, visus izglābsim, visu apturēsim, mēs taču esam šeit. Viņš taču ir šeit, Kremlī. Gan jau mēs kaut kā varam to visu apturēt. Bet tā bija ilūzija. Mēs atnācām uz protestiem, bet tur bija ļoti maz cilvēku, un bija skaidrs, ka neko no iekšienes neapturēsi, nav ar ko.

Pat daļai paziņu attieksme bija tāda: "Nu, turies." Bet principā "viss pareizi". Tas bija briesmīgi," par kara sākuma posmu stāsta Anastasija.

Viņas vīrs Vadims pauž līdzīgas sajūtas. "Kopumā mūsu vide tur bija pietiekami adekvāta. Apkārtējie bija saprotoši, neatbalstīja to.

Bet cilvēki ir tik infantili un amorfi, ka par to spēj tikai runāt.

Viņi nav gatavi neko mainīt, nav gatavi neko darīt. Viņi par to runā čukstus, lai neviens nedzird," stāsta Vadims.

Kad bija saņēmuši atbildi no Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra, viņi pārcēlās uz Rīgu kopā ar Anastasijas slimo vecmāmiņu. Anastasija šobrīd spēlē izrādēs "Robins Huds", "Suņa sirds", "Grāfs Monte-Kristo", "Gandrīzlaime", "Mazais princis" un citās. 

Glābjoties no kara, viņiem Rīgā pievienojās vēl vairāki citi radi. 

"Pirmajās dienās nevarējām pierast, ka var brīvi staigāt un runāt," norāda Vadims. Viņam patīk, ka Latvijā ir iespējamas diskusijas.

Pāris mācās latviešu valodu. Vadims patlaban kārto A2 līmeni, savukārt Anastasija ir nokārtojusi B1 un grasās kārtot B2 līmeni. 

"Gribētos, lai vairāk cilvēku mācītos un zinātu latviešu valodu. Uzskatu – ja dzīvo šajā valstī, tad ir jāzina valsts valoda. Ne jau tāpēc, ka es vai kāds cits par to bārs vai sodīs.

Tas ir jautājums par cieņu. Es pat nerunāju par cieņu pret valsti, bet pirmkārt par cieņu pašam pret sevi. Jo tu dzīvo šajā valstī, un šī valsts ir Latvija," uzskata Anastasija.

Anastasija Ļovina un Vadims Nikolaičuks ir jaunākie projekta "Mēs esam šeit" varoņi.

"Mēs esam šeit" ir dokumentālo filmu sērija par cilvēkiem, kuri kara dēļ bijuši spiesti bēgt no Ukrainas vai represiju dēļ - no Krievijas un Baltkrievijas. Projekts realizēts sadarbībā ar Daugavpils izdevumu "Chayka.lv". "Chayka.lv" intervē tos, kuri par mājām tagad sauc Latgali, savukārt RUS TVNET - Rīgā un tās apkaimē dzīvojošos.

Visus līdz šim publicētos "Mēs esam šeit" stāstus iespējams izlasīt šeit.

Raksta foto
Foto: ZVB_logo
*Šis raksts ir tapis ar Ziemeļvalstu Ministru padomes finansiālu atbalstu. Par tā saturu atbild projekta vadītāji, un tas ne vienmēr atspoguļo Ziemeļvalstu Ministru padomes oficiālo viedokli vai politiskās nostādnes.
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu