Kredītu "atlaides" negatīvās sekas – kāpēc bankas nedrīkst klusēt? (7)

Problēmas ir dažiem, tās nav sistēmiskas un tiek risinātas

Atsevišķu politiķu virzīto likumprojektu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas paredz ieviest jauna veida nodevu bankām, un iegūtos līdzekļus novirzīt “atlaides” segšanai hipotekāro kredītu ņēmējiem, pavada pārmetumi bankām plašā amplitūdā. Sākot ar to, ka bankām savā starpā nav konkurences, līdz tam, ka bankas pašas neko nedarot kredītņēmēju atbalstam. Tas neatbilst patiesībai.

Asociācija ir vairākkārt norādījusi uz patieso ainu kredītmaksājumu statistikā, pamatojot to ar banku rīcībā esošajiem datiem. Piemēram, to, ka pēdējo trīs mēnešu laikā no 3476 izskatītajiem iedzīvotāju iesniegumiem komercbankām par ikmēneša kredīta maksājumu vai likmju pārskatīšanu, reālas maksātspējas grūtības fiksētas vien 57 gadījumos. Nedz arī tas, ka pēdējo trīs mēnešu laikā 2 082 mājsaimniecībām ir samazināta bankas procentu likme, 54 gadījumos veikta pamatsummas atlikšana, 51 gadījumā pagarināts kredīta atmaksas termiņš, bet 10 gadījumos nofiksēta procentu likme (šāda iespēja vairāk tika izmantota gada sākumā).

Vienlaikus šajā laikā hipotekārās kreditēšanas apjomi nav būtiski sarukuši, dažos mēnešos (piemēram, 2023.gada jūnijā) tie pat bijuši līdzvērtīgi vai lielāki nekā pirms Eiropas Centrālā banka (ECB) sāka celt procentu likmes.

Katra banka ļoti labi apzinās savu klientu maksātspēju un nepieciešamības gadījumā – nāk pretī. Kā esam vairākkārt norādījuši, – bankas katra kredītmaksātāja situāciju vērtē individuāli un piemēro individuālus risinājumus. Kādam kredītņēmējam ir izdevīgāk pagarināt aizdevuma termiņa atmaksu, citam vajadzīga maksājuma atlikšana uz laiku, vēl kādam vajadzīga vairāku aizdevumu apvienošana vienā.

Svarīgi uzsvērt – daudz izdevīgāk klientiem ir vienoties ar savu banku par individuālu, ilgtermiņa risinājumu uz visu atlikušo maksājumu laiku, nevis saņemt “atlaidi” uz vienu gadu.

Nereti publiskajās diskusijās izskan arguments – kāpēc tad pašas bankas nesamazināja procentu likmes?

Pirmkārt, līgums paredz cenu, un pati banka nekādas cenas nav mainījusi. Procentu likme pieauga ECB īstenotās inflācijas apkarošanas politikas dēļ, kuras rezultātā pieauga arī Euribor likmes. Izsniedzot kredītu, šādu scenāriju banka bija apsvērusi un klientam tas bija zināms, bet ilgstošo zemo procentu likmju dēļ neviens negaidīja tik strauju kāpumu.

Otrkārt, bankas uz iesnieguma pamata samazina procentu likmes, kas visā kredīta termiņā dod nozīmīgu ieguvumu, arī tad, kad ECB politika būs cita.

Treškārt, šis arguments ir 90.to gadu reketa stilā – visu gadu politiķi draud ar jauniem nodokļiem un pasākumiem, vienlaikus sagaidot, ka bankas līgumā neparedzētā veidā samazina ienākumu daļu, kuru vēlāk vēl apliks ar papildu nodokli.

Piemēram, tās bankas, kas jau šobrīd samazināja klientiem procentu likmes individuāli, būs zaudētājas, jo tām papildus samazinātajai likmei vēl uzliks nodevas maksājumu. Var teikt, ka tā ir neuzticēšanās valsts lēmumiem. Jāuzsver, ka nenoteiktības apstākļos šādus lēmumus nepieņem.

Visbeidzot, saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) tiesību aktiem un vadlīniju dokumentiem, kredīta nosacījumu maiņa kredīta darbības laikā katrā gadījumā bankai prasa pierādīt, vai izmaiņa nav saistīta ar maksātspējas grūtībām klientam. Ja ir šaubas, tad kredīta statuss mainās – jāveido uzkrājumi. Neviena valsts iestāde nebija gatava uzņemties garantēt (nevis izteikt vispārīgus viedokļus), ka attiecīgos tiesību aktus uzraugi neinterpretēs īpaši strikti, no kā ciestu gan klienta kredītvēsture, gan bankas kapitāls, gan spēja izsniegt jaunus kredītus.

Kāpēc “atlaidei” būs negatīvas sekas?

Asociācija ir vairākkārt norādījusi, ka “atlaides” piešķiršana teju visiem hipotekāro kredītu maksātājiem nav nepieciešama un radīs negatīvas sekas kredītņēmējiem. Tas galvenokārt būtu ieguvums turīgākajiem klientiem, kuriem kredītu atlikumi ir lielāki un lielāki arī procentu maksājumi. Bankas atbalsta mērķētu atbalstu klientiem, kuriem palīdzība ir patiesi nepieciešama. Galvenā problēma, ko radīs “atlaides” piešķiršana visiem – potenciāla kreditēšanas samazināšanās, un tas izriet no objektīviem faktoriem.

Pirmkārt, – jo lielāka būs banku izsniegto aizdevumu summa, jo lielāku nodevu tām nāktos maksāt. Tāpēc, atbalstot šādu nodevu, parlaments faktiski nobremzētu kreditēšanu un līdz ar to, – ekonomikas attīstību Latvijā. Domājams, ka tāds nevarētu būt bijis politiķu mērķis.

Otrkārt, nodevas mehānisms izveidots tā, ka veicina pieeju, ka bankai tās pievienotā likme jāparedz maksimāli lielāka, jo atbalstu rēķina 30% apmērā no kopējās likmes (bāzes un pievienotās likmes summas). Piemēram, banka, kas izsniedza kredītus ar 0% + Euribor (“zaļie kredīti”), un tādu nav maz, būs sliktākā pozīcijā par to, kura kredītu izsniedza ar 3% pievienoto likmi.

Mācība ir skaidra, nākotnē katram lemjot par cenošanu, apzinoties, kādu rīcību valsts veicina.

Treškārt, bankām un investoriem nākotnē būtu jāņem vērā, ka Latvijā jebkurā brīdī var tikt iedarbināts cenu regulēšanas mehānisms, ja politiķiem šķistu, ka kādā no nozarēm cenas ir pārāk pieaugušas. Runa pamatā ir par Latvijas reputāciju – mēs kļūtu par valsti, kurā politiķi iejaucas brīvajā tirgū, un ikvienam investoram nāktos šādu iespēju “iecenot”, ja tas nolemtu strādāt Latvijā.

Ceturtkārt , – “atlaides” piešķiršana nozīmētu, ka kredīti būtu jāklasificē kā pārskatīti jeb “sliktie kredīti”, jo atlaide nav horizontāla un minimāla, bet gan balstās uz ienākumu izvērtējumu. Tas nozīmē, ka bankām nāktos veidot papildu uzkrājumus, un tas samazinātu jaunos kredītos izsniedzamo kapitālu.

Viss minētais liecina, ka nodevas ieviešana kreditēšanu Latvijā apgrūtinātu, taču mums visiem tik aktuālajai Latvijas ekonomikas attīstībai, kreditēšana ir vitāli nepieciešama. Tāpēc adekvāts risinājums būtu iekasēt finanšu līdzekļus jau esošo nodokļu režīmu ietvaros, neradot attīstību bremzējošus riskus. Un neapšaubāmi ir jāpalīdz maksātspējas grūtībās nonākušajiem cilvēkiem, taču bankas to vienmēr ir darījušas, dara tagad, kā arī turpinās darīt neatkarīgi no politiķu lēmumiem.