NOSKATIES ⟩ Baltijas valstu politiķiem tikt pie NATO ģenerālsekretāra amata var traucēt Rietumos valdošie aizspriedumi (9)

Pagājušajā nedēļā vācu domnīca "German Council on Foreign relations" publicēja analīzi, norādot, ka Krievijas uzbrukums NATO vairs nav iespējamība, bet tikai laika jautājums. Tajā iezīmēti drūmi secinājumi: piecu līdz deviņu gadu laikā Krievija būs nodrošinājusi pietiekamu militāro spēku, lai vērstu savu mašinēriju pret Rietumu sabiedrotajiem. Par ticamāko iebrukuma mērķi analītiķi nosaukuši Baltijas valstis. Ziņa drīz parādījās vienā no lielākajiem vācu medijiem "Deutsche Welle", un to steidza pārpublicēt arī mediji Latvijā.

Kopš Krievijas nelikumīgās Krimas pussalas aneksijas 2014. gadā tiek daudz diskutēts par Baltijas valstu drošību. Mūs no pārējiem Eiropas partneriem šķir mazs zemes šaurums. Par Suvalku koridoru dēvētā teritorija ir robeža starp Lietuvu un Poliju, kurai vienā pusē atrodas Krievijas eksklāvs – Kaļiņingrada – un otrā pusē – Baltkrievija, kuru vada Putina marionete Aleksandrs Lukašenko. Pastāv pamatotas bažas, ka iebrukuma gadījumā Krievija varētu bloķēt koridoru, tādējādi apgrūtinot sabiedroto valstu iespējas mums palīdzēt.

Šobrīd situācija ir mainījusies un Baltijas valstis vairs nav tik ievainojamas. Pavisam nesen NATO aliansei pievienojusies 31. valsts – Somija. Pastāv cerības, ka sarakstu drīz papildinās arī Zviedrija. Tas nozīmē, ka arī ziemeļos Baltijai ir sabiedrotie, kuri nepieciešamības gadījumā steigtu palīgā.

"Krievijas gadījumā tas ir jautājums par riskiem un ieguvumiem. Proti, jā, mēs esam maza teritorija, mums ir mazi bruņotie spēki, ieskaitot visus sabiedrotos, kuri šeit atrodas, arī stratēģiskā dziļuma mums praktiski nav, bet tajā pašā laikā mēs esam ļoti riskanta teritorija, kurai uzbrukt. Diemžēl reģionā ir teritorijas, kurās Krievijai iebrukums būtu potenciāli mazāk bīstams un nestu lielākus guvumus," uzskata Austrumeiropas politikas pētījumu centra Krievija politikas eksperts Mārcis Balodis.

Eksperts uzsver, ka Krievijas un NATO tieša konfrontācija ir diezgan reāla pārredzamā nākotnē. Kopš Krievija sāka pilna mēroga uzbrukumu Ukrainai pērn februārī, ne tikai alianses, bet Rietumu valstis kopumā uz drošību raugās daudz nopietnāk. Plašu kritiku izpelnījušies tādi politiķi kā ilggadējā Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Emanuels Makrons, kuri uzskata, ka ar Krieviju joprojām jārunā. Tagad uzsvars tiek likts uz drošības spēju stiprināšanu.

Nākamgad apritēs 10 gadi, kopš NATO aliansi vada norvēģis Jenss Stoltenbergs. Tas, visticamāk, būs viņa pēdējais gads ģenerālsekretāra amatā. Sāncensība par augsto amatu lēnām sākas. Kamēr atsevišķi eksperti norāda, ka neoficiāla vienošanās jau ir panākta un nākamais iespējamais kandidāts izraudzīts, Baltijas politiķi raugās cerīgi uz savām iespējām iegūt iekārojamo amatu.

NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs ir viens no visilgāk amatā pabijušajiem alianses vadītājiem. Ilgāk par viņu nokalpoja tikai Jozefs Luns, kurš NATO vadīja vairāk nekā 12 gadus. Stoltenbergam tik ilgi noturēties amatā daļēji izdevies, pateicoties spējai un prasmei sastrādāties ar iepriekšējo ASV prezidentu Donaldu Trampu. Tramps jau pirms ievēlēšanas atklāti kritizēja Eiropas partnerus, ka tie nepietiekami investē savā drošībā. Tramps pat draudēja ar ASV izstāšanos no alianses, ja Eiropas valstis nesāks vairāk tērēt aizsardzībai.

Tolaik Merkele un Makrons aktīvi runāja par Eiropas armijas izveidi, lai uzturētu drošību reģionā. Makrons pat izteicās, ka "NATO ir iestājusies smadzeņu nāve". Situācija kļuva cerīgāka, kad ASV prezidenta amatu pārņēma Džo Baidens, kurš turpināja sadarboties ar Eiropas partneriem un stiprināt NATO. Nākamgad paredzētas kārtējās ASV prezidenta vēlēšanas, un pagaidām izskatās, ka Trampam, neraugoties uz izvirzītajām kriminālajām apsūdzībām, ir reālas izredzes atkal tikt ievēlētam.

Tas nozīmē, ka jaunajam NATO ģenerālsekretāram būs jātiek galā ne tikai ar alianses valstīm, bet arī jāspēj izlīdzināt problēmas abos okeāna krastos. Līdz šim gandrīz visi ģenerālsekretāri ir nākuši no organizācijas dibinātājvalstu vidus. Eksperti lēš, ka neoficiālās vienošanās jau ir panāktas un iespējamais kandidāts izraudzīts. Neraugoties uz uzstādījumu, ka tam vajadzētu būt no līdz šim nepārstāvētas valsts, turklāt ideālā variantā tai jābūt sievietei, šobrīd izskatās, ka lielākās cerības ir Nīderlandes premjeram Markam Ritem.

Rites kandidatūru atbalsta tādi politikas smagsvari kā Makrons. Ritem gan jāatbild uz kritiku, ka Nīderlande joprojām nav sasniegusi nepieciešamo 2% aizsardzības tēriņu slieksni. Par to NATO valstis vienojās jau 2014. gada Velsas samitā. Tas var būt traucēklis Rites ceļā uz amatu. Ņemot vērā, ka tieši aizsardzības tēriņu sadalījums ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem starp ASV un pārējiem partneriem, Rites nespēja gandrīz 10 gadu laikā pietiekamā apjomā investēt aizsardzībā Nīderlandē var izrādīties liktenīga.

Cīņa par amatu notiek arī Baltijā. Pirmā savu interesi izrādīja Igaunijas pašreizējā premjerministre Kaja Kallasa. Viņa izskatās pēc ideāla kandidāta. Pirmkārt, viņa nāk no valsts, kas viena no pirmajām drošībai tērēja 2% IKP. Turklāt Igaunija ir apņēmusies līdz 2027. gadam palielināt aizsardzības tēriņus līdz 3% no kopprodukta. Otrkārt, viņa ir sieviete. Oficiāli dzimums nav kritērijs, taču pērn Madrides samitā pieņemtā stratēģija ietver arī dzimumu līdztiesības jautājumus.

Kallasas potenciālu gan sašūpojis nesenais skandāls Igaunijā, kurā viņas vīrs tiek vainots par darījumu veikšanu ar Krieviju. Pati Kallasa to nosaukusi par raganu medībām un neatkāpās no amata pat pēc tam, kad uz to netieši aicināja prezidents Alars Kariss. Ekspertu vērtējumā skandāls nodarījis lielāku kaitējumu Kallasas karjerai vietējā nekā starptautiskā līmenī.

Pagājušās nedēļas nogalē par savu iespējamu kandidēšanu paziņoja arī bijušais Latvijas premjerministrs un tagadējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Ministru prezidente Evika Siliņa, kā arī bijušais partijas biedrs Latvijas prezidents Edgars Rinkēvičs trešdien notikušajā preses konferencē norādīja, ka kandidatūru varētu atbalstīt.

Kuram no kandidātiem – Kallasai vai Kariņam – varētu būt lielākas izredzes, eksperti ir izvairīgi vērtēt, jo abiem ir savi plusi un mīnusi. Tomēr vairums norāda, ka lielākā problēma ir tieši valstiskā piederība.

Eiropas politikas analīzes centra vecākais eksperts Edvards Lūkass uzsver, ka Rietumos joprojām Baltijas valstis uzlūko ar šaubām. No vienas puses, fiziskais tuvums Krievijai varētu būt priekšrocība, jo tas liecina par padziļinātu izpratni par tās politiku. Vienlaikus tas ir traucēklis, jo pastāv uzskats, ka politiķim no jebkuras Baltijas valsts varētu būt personīgs aizvainojums pret Krieviju, kas vēl vairāk sarežģītu NATO attiecības ar to.

Līdz šim vēl nav saņemti signāli no ASV, kuru kandidātu tās varētu atbalstīt. Tur notiek gatavošanās nākamā gada prezidenta vēlēšanām, tāpēc grūti paredzēt, kad šis jautājums kļūs aktuāls. Neviens neizslēdz, ka pēdējā brīdī var parādīties kāds jauns kandidāts. Viss būs atkarīgs no kandidātu un to pārstāvēto valstu spējām pārliecināt pārējās 30 sabiedrotās.