Jāuztur tik daudz zemes, cik spēj apsaimniekot (3)

Jau gadsimtiem ilgi dažādās kopienās un valstīs notiek optimālā zemes pārvaldības modeļa meklējumi. Cilvēce piedzīvojusi gan muižas ar milzīgām zemes platībām, gan lielu īpašumu «saskaldīšanu» sīksaimniecībās, gan arī privātīpašuma nacionalizēšanu un nonākšanu valsts rokās. Apstākļi un noskaņojums sabiedrībā ik pa laikam mainās, un tie zināmā mērā ietekmē valdošās tendences. Bet kāds gan būtu optimālais modelis zemes sadalījumā, lai tas atbilstu cilvēku emocionālajām vēlmēm un tautsaimniecības interesēm vienlaikus? Pieturēties pie daudzām mazām saimniecībām? Veidot vērienīgas lielsaimniecības, kas dod jūtamu pienesumu tautsaimniecībā? Vai meklēt vidusceļu?

Spēcīga piesaiste zemei

Atbilžu meklējumi jāsāk pagātnē, jo vēsturiskie notikumi lielā mērā ietekmējuši pašreizējo situāciju. Zemei latviešu kolektīvajā apziņā poētiskā līmenī bija nozīmīga loma jau ļoti sen. Tautasdziesmās apjūsmotā dzīves vide – mežmala, plaši lauki vai jūrmala – uzskatāmi parāda šo ciešo piesaisti. Taču kopš 19. gadsimta vidus līdz ar jaunlatviešu kustību zeme iegūst arī ekonomisku un sociālu nozīmi. Zeme privātīpašumā ir viena no galvenajām jaunlatviešu prasībām, un tā gūst atsaucību latviešu zemnieku vidū.

Lai gan latviešu apdzīvotajās teritorijās tiek īstenots ne pārāk godīgs muižas zemes pārdošanas modelis, kas paredzēja, ka muižnieks pats var noteikt zemes cenu, zemnieki uzņēmās lielas kredītsaistības un iegādājās šo zemi. Citās Krievijas impērijas guberņās brīvlaistajiem zemniekiem zemesgabals tika piešķirts bez maksas.

«Latviešu zemnieku vēlmi pēc privātā īpašuma ilustrē fakts, ka 19. gadsimta nogalē un 20. gada sākumā ap divsimt tūkstošiem latviešu atsaucās cara aicinājumam apgūt neskartās zemes un devās uz Sibīriju.

Jāpiebilst, ka tolaik cilvēki jau bija relatīvi brīvi, varēja doties dzīvot pilsētās vai pat uz citām valstīm, taču izvēlējās vietu, kur par velti vai par pieņemamu cenu tikt pie zemes īpašuma. Šo paradoksu vēl vairāk paspilgtina fakts, ka tolaik ap 300 tūkstošiem lietuviešu izvēlējās doties laimes meklējumos uz Ameriku,» vēsturisko kontekstu ieskicē Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks Toms Ķikuts. Vēstures avoti liecina, ka pēc īpašuma uz Krieviju no 1894. līdz 1914. gadam devās ap 200 000 latviešu, izveidojot ap 200 latviešu kolonijām.

Solījums piešķirt zemi īpašumā vēlāk noslieca zemniekus par labu Ulmaņa valdībai, nevis Stučkam, kurš solīja piešķirt zemi ilgtermiņa nomā.

«Tolaik daudzi sapņoja par savu zemes stūrīti laukos, un agrārā reforma ļāva izveidot 54 tūkstošus jaunsaimniecību. Skaidrs, ka 15 hektāru sīksaimniecība  deva vien iespēju balansēt uz iztikšanas robežas, turklāt bija jāiegulda daudz darba saimniecību iekopšanā, noieta iespēju meklēšanā un darbaspēka piesaistīšanā, taču ideāls bija dzīvs. Un Ulmaņa režīms to turpināja kultivēt, izvirzot zemnieku priekšplānā, izceļot kā saimnieku un dižojoties ar lauksaimnieku sasniegumiem. Kopumā saimniekošanai tika ielikts pamatīgs fundaments nācijas apziņā,» skaidro vēsturnieks.

Pārtika neaug veikala plauktos

Tomēr runa nav tikai par propagandas veidotu skatījumu uz saimniekošanu. Darbošanās savā īpašumā liek cilvēkiem plašāk skatīties uz apkārt notiekošajiem procesiem un pieņemt racionālākus, izsvērtākus lēmumus, uzskata biedrības «Zaļās mājas» vadītājs Kristaps Ceplis.

«Mūsu biedrības rīkotajās sarunās par meža nozari ļoti labi var just, kuriem cilvēkiem kaut kas pieder un kuri dzīvo dzīvoklī pilsētā. Tas nav nekas slikts. Tomēr

cilvēki, kuriem nekas nepieder, uz procesiem bieži vien skatās šaurāk un neizprot likumsakarības,»

pieredzē dalās K.Ceplis un piesauc novērojumu no kāda Somijas kokapstrādes uzņēmuma apmeklējuma. Tur katrs darbinieks dara tikai vienu konkrētu darbu, piemēram, piestiprina ķeblītim kājas. Vairākus gadus darot šo vienīgo darbu, viņš jau piemirst visu garo darbu ķēdi, kas jāveic, lai mežā augošs koks pārtaptu par gludi nolakotu krēslu.

«1990. gadu sākumā mēs smējāmies par japāņu tūristiem, kuri bija atbraukuši uz Latviju un ar izbrīnu skatījās, kā mēs ar rokām slaucām govis vai novācām kartupeļus. Tagad redzam, ka īsā laikā mēs paši esam kļuvuši par šiem «japāņu tūristiem», kuriem viss ir pieejams, bet kuri vairs nezina, kā rodas pārtika.

Negribu noliegt nevienu no īpašumtiesību formām, tomēr, manuprāt, būtu svarīgi, lai pēc iespējas vairāk latviešu ir saimnieki.

Nav svarīgi, vai īpašumā ir zeme vai mežs. Svarīgi, lai kaut kas pieder, lai ir piesaiste vietai un vēlme kaut ko darīt. Tikai redzot procesus dabā un strādājot, rodas izpratne, ka pie rezultāta var tikt, domājot ilgtermiņā un darot,» savus apsvērumus izklāsta «Zaļās mājas» vadītājs, īpaši uzsverot, ka īpašums attīsta saimniecisku domāšanu, atstāj pozitīvu iespaidu uz mentālo veselību un arī palīdz saglabāt nacionālo apziņu.

Jāizvērtē dažādi faktori

«Uz zemes īpašumtiesībām vienmēr var raudzīties no emocionālā vai ekonomiskā viedokļa. Ja raugāmies no ekonomiskā, arī 1920. gada agrāro reformu vajadzēja īstenot citādāk, ar lielākām saimniecībām. Taču toreiz nozīmīgu lomu nospēlēja sociālais moments, solījums sabiedrībai. Šodien abi viedokļi atkal saduras, un neviens nedrīkst prevalēt. Jāņem vērā daudz faktoru, un nevajadzētu īpaši uzspiest kādu modeli saimniecību struktūrā. Mazas saimniecības var atbalstīt, taču ne tiešā veidā, lai kāda idealizētais lauku dzīves modelis citiem nekļūtu par slogu,» Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks T.Ķikuts aicina ļaut cilvēkiem pašiem izvēlēties dzīves modeli, ko viņi var atļauties.

Arī Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes rektore Irina Pilvere uzsver, ka nav iespējams runāt par optimālu zemes īpašuma modeli Latvijā, jo zeme pieder privātiem īpašniekiem, izņemot AS Latvijas valsts meži apsaimniekošanā nodoto zemes platību, kas ir ap 1,6 miljoniem hektāru.

«Tikai no zemes īpašnieku lēmumiem ir atkarīga viņiem piederošas zemes izmantošana. Tomēr jāatceras, ka zemes resursi ir mūsu valsts dabas bagātība un tā arī pret to mums visiem vajadzētu attiekties un zemes īpašniekiem skaidrot, kā vislabākajā veidā saimniekot lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, lai zemes resursu saglabātu saviem bērniem un mazbērniem. Turklāt Latvijā mēs esam 2. vietā Eiropas Savienībā (ES) pēc lauksaimniecības zemes resursiem uz 1 iedzīvotāju, lauksaimniecības zeme aizņem 35% no Latvijas teritorijas. Latvija ir 4. vietā ES pēc meža zemes resursiem uz 1 iedzīvotāju, bet meža zemes aizņem 53% no Latvijas teritorijas. Tāpēc,

apzinoties zemes kā resursa nozīmīgumu, mēs, zinātnieki Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē, runājam par zemes dažādām funkcijām, kuras vajadzētu izmantot pēc iespējas efektīvāk katra zemesgabala līmenī.

Jo konkrētā zemesgabala izmantošana ir atkarīga no dažādiem faktoriem - augsnes kvalitātes, tā atrašanās vietas, meliorācijas sistēmas esamības, konfigurācijas un citām. Tāpēc mēs runājam par piecām galvenajām zemes funkcijām – ekonomisko, tas ir, katra zemes ha spēju ģenerēt peļņu, sociālo funkciju, ko skatām kā nodarbinātības iespēju, rēķinot pilna laika ekvivalentā, klimata funkciju, kur rēķinām neto SEG emisijas (kt CO2 ekvivalentā), biodaudzveidības un rekreācijas potenciāla izmantošanā, ko rēķināt pēc punktu sistēmas. Tāpēc mūsu uzskats ir, ka, izmantojot šīs 5 zemes funkcijas, mēs kopumā Latvijā spētu nodrošināt, ka katrs zemes ha tiek izmantots iespējami labākajā veidā, nodrošinot arī Eiropas zaļā kursa mērķu sasniegšanu, bet nepazaudējot ražošanu un darba vietas,» skaidro zinātniece.

Katram pēc spējām

«Jautājumā, kādas saimniecības vajadzīgas Latvijā, atbilde ir vienkārša – nav svarīgi, vai mums ir lielas, vai mazas saimniecības, galvenais jautājums ir – ko dara saimniecībā tās īpašnieks un vai ar to, ko viņš dara, viņš var nodrošināt sev un savai ģimenei iztiku un izskolot bērnus. Līdz ar to katrs zemes īpašnieks vai apsaimniekotājs izvēlas un pats nosaka sev pieņemamāko saimniekošanas modeli,» uzsver I.Pilvere, piebilstot, ka 2020. gadā Latvijā bija tuvu 69 000 saimniecību, kas nodarbojās ar lauksaimniecību.

Lielākā problēma šobrīd ir ar neapsaimniekotajām zemēm. Šajā ziņā Latvijā ir unikāla situācija, jo 2022. gadā apmēram 218 tūkstoši hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes netika pienācīgi apstrādāti vai kopti.

Tam ir dažādi iemesli, jo šo platību veido gandrīz 55 tūkstoši zemesgabalu, no kuriem mazākais ir aptuveni 1 hektāru liels, bet lielākais – 155 hektārus.

«No vienas puses, mēs varam žēloties, ka tā notiek, jo zinām, ka Zemgalē zemes vērtība ļoti pieaug. Tur ir pieprasījums un lauksaimnieki, kuri gribētu, nevar paplašināties. Bet no otras puses tā ir unikāla iespēja nākotnē iesaistīt šo zemi produktīvā apritē. Tāpēc katram zemes īpašniekam ir jāizvērtē, ko ar to zemi dara, jo par nekoptu un neapstrādātu zemi ir jāmaksā papildu nekustamā īpašuma nodoklis. Tai pašā laikā jāatceras, ka lauksaimniecība ir nozare, kas prasa gan specifiskas zināšanas, gan lielus kapitālieguldījumus, lai prasmīgi saimniekotu, tā ir pakļauta dažādiem riskiem, sākot ar laika apstākļiem un beidzot ar svārstīgiem tirgus nosacījumiem. Tāpēc lauksaimniekiem ir jābūt ļoti gudriem un jāprot izrēķināt, kā labāk saimniekot,» rezumē zinātniece.

Raksts tapis sadarbībā ar AS "Latvijas Finieris".