Asociācija pauž cerību, ka politiķi spēs atteikties no kārdinājuma pelnīt politisko kapitālu uz Latvijas iedzīvotāju rēķina, aizsedzoties aiz "ierādīsim bankām vietu". Pastars uzsver, ka šāda pieeja nekādu ekonomisko izrāvienu nevar nodrošināt, turklāt nozīmē to, ka vārdu "banka" vēlāk citos lēmumos var aizstāt ar jebkuru citu biznesu.
Pastars nenoliedz, ka Eiropā hipotekāro kredītņēmēju papildu aizsardzība ir valstu redzeslokā. Katrā valstī ir cits finansējuma resursu un kredītu cenošanas modelis, arī Latvijā bankām tas nav vienāds. Vieni izmanto grupas resursus, citi vairāk noguldījumus, bet vēl citi - segto obligāciju priekšrocības. Eiropas Centrālā banka (ECB) nostāja vairāk ir bijusi kritiska pret valstu rīcību, nekā atbalstoša, saskatot virkni risku.
Piemēram, daudz piesauktajā Grieķijā atbalsts bija 0,2 procentpunkti, bet Latvijā to paredz desmit reizes lielāku. Pastars atzīmē, ka valstīs, kas izvēlas sniegt atbalstu aizņēmējiem, arī depozītu likmes ir zemākas. Latvijā šobrīd depozītu likmes ir vienas no augstākajām eirozonā, turklāt nereti tiek maksāts arī par kontu atlikumiem un krājkontiem.
Tāpat Pastars norāda, ka Spānijā un Itālijā tiek izmantots ienākumu slieksnis, kas Latvijā netiek izmantots. Pastara ieskatā Lielbritānija izvēlējās vispamatotāko un atbilstošāko ceļu, no kā vadījās arī Finanšu nozares asociācija - izveidot ietvaru kā atbalstu sniegt esošā regulējuma ietvaros.
"Mainīga vai fiksēta likme - tā ir mūžsena diskusija un katras valsts tradīciju jautājums ne tikai kredītu sakarā, bet arī citiem pakalpojumiem. Ilgtermiņā mainīgās procentu likmes izmantošana ir patērētājam izdevīgāka, salīdzinot ar viena-divu gadu strauju pieaugumu. Citās valstīs, kurās likmju pārskatīšana notiek reizi trīs vai piecos gados, likmju pieaugumu neizjūt tik strauji, bet pastāv ticama iespēja, ka izjutīs vēlāk, bet ilgāk," skaidro Pastars.