Medijs: Sankcijas pret Krieviju beidzot sāk iedarboties (41)

Izdevums norāda, ka uzreiz pēc iebrukuma Ukrainā, kad ASV, Eiropas Savienība un citas valstis nolēma atslēgt Krieviju no globālajiem finanšu un tirdzniecības tīkliem, Rietumi cerēja, ka Krievijas ekonomika ātri sabruks, tomēr tas nenotika. Krievijai šogad ir izdevies palielināt ienākumus un audzēt savu IKP par 2%.

“Pasaules naftas cenu pieaugums ir ļāvis [diktatoram Vladimiram] Putinam izbēgt no nodokļu paaugstināšanas fiziskām personām, vienlaikus palielinot nodevas eksportētājiem un lielajiem uzņēmumiem. Ārējās tirdzniecības balanss, lai arī ir samazinājies, joprojām ir pozitīvs, neraugoties uz Rietumu sankcijām,” vēsta izdevums.

Tomēr viss nav tik rožaini. Ar laiku Krievija ir sākusi arvien vairāk izjust sankciju sekas, ņemot vērā izolāciju no bagātākajām un mūsdienīgākajām pasaules ekonomikām, kas deva būtisku atbalstu Krievijas valstij un sabiedrībai līdz kara sākumam. Palīdzējuši divi faktori – ir sarukuši ieņēmumi no naftas un gāzes, kas veidoja teju pusi no Krievijas valsts budžeta, kā arī - importa preces, kas īpaši nepieciešamas Krievijas uzņēmumiem (it īpaši militārajā nozarē), teju vairs nav pieejamas.

Līdz ar to Krievijas iespējas tikt pie sev vēlamajām precēm un ienākumiem ir mazinājušās – nafta ļauj gūt miljardiem dolāru lielu peļņu, taču Ķīna un Indija piekrīt iegādāties Krievijas resursus vien ar ievērojamām atlaidēm. Tāpat arī gāzes nozare nespēj sniegt tādus ienākumus, kā tas bija pirms kara.

Pirms kara Krievija importēja lielāko daļu svarīgāko preču, bet paralēlie tirgi nespēj kompensēt agrākos apjomus. Pēc “The Atlantic” žurnālistu vārdiem, kara un sankciju ietekme kļūst arvien jūtamāka. Krievijas pieaugošie tēriņi kara vajadzībām piespieduši Kremli ievērojami “patukšot” Nacionālo Labklājības fondu, 38 miljardus dolāru novirzot militārajām vajadzībām.

Lai apkarotu inflāciju un nostiprinātu rubļa kursu, kas šī gada sākumā nokritās līdz rekordzemam līmenim, Centrālā banka paaugstināja procentu likmi līdz 15%, kas vēl vairāk samazinājis ekonomisko aktivitāti.

Turklāt arī vienkāršajiem Krievijas iedzīvotājiem jau ļoti drīz varētu rasties nopietnas problēmas personīgo vajadzību apmierināšanu. Centrālās bankas vadītāja Elvīra Nabiuļļina sūdzējusies par vietējo ražotāju nespēju apmierināt patērētāju pieprasījumu. Pirmo reizi kopš deviņdesmito gadu beigām ieviestā cenu kontrole radījusi benzīna un dīzeļdegvielas deficītu, kas īpaši izteikts bija vasaras beigās un rudens sākumā.

Nabiuļļina arī brīdinājusi par lielu darbaspēka trūkumu. Triljoniem rubļu, kas tiek ieguldīti kara vajadzībām, nespēj kompensēt darbinieku trūkumu, jo simtiem tūkstošiem vīriešu darbspējīgā vecumā ir vai nu mobilizēti karam Ukrainā, kur nozīmīga daļa tiek nogalināti vai sakropļoti, vai arī vienkārši aizbēguši no valsts, nevēloties piedalīties karā.