Taču, ja ir iespēja daļu laika strādāt no mājām, ko darba ņēmēji arī izmanto, tā jau ir izvēle, nevis obligāts priekšnosacījums. Attiecīgi arī darba devējam ir izvēle, vai papildus bonusam – attālinātajam darbam – kompensēt arī izdevumus, kas darbiniekam rodas, strādājot no mājām.
Visbeidzot, runājot par darbinieka ienākuma atbrīvošanu no algas nodokļa, ja darba devējs apmaksā darbiniekam mācību maksu par augstākās izglītības iegūšanu un studijas saistītas ar prasmju iegūšanu, kas ir nepieciešama darba devējam, Boša atklāj, ka šobrīd Latvijā 38% organizāciju nodrošina darbiniekiem šādu iespēju.
"Šeit gan jāsaprot, ka izmaiņas neattiecas uz jebkuru mācību izmaksām, bet augstāko profesionālo vai akadēmisko izglītību. Darba devēji šo bonusu piedāvā darbiniekiem aktīvāk, nekā sedz attālinātā darba izmaksas," norāda eksperte.
Taču tas nenozīmē, ka organizācijas apmaksā augstāko izglītību visiem saviem darbiniekiem – ir iekšēji mehānismi un kritēriji, saskaņā ar kuriem darba devējs izvēlas, kuriem darbiniekiem piedāvāt šādu bonusu. "Visiem darbiniekiem tas arī nemaz nebūtu aktuāli," piebilst Boša.
Tomēr, lai gan studiju maksas dažādām augstskolām un universitātēm Latvijā atšķiras, kopumā gadā tā ir ievērojama summa un saistības – gan darba ņēmējam, gan darba devējam. Lielā mērā tas ir atkarīgs no katra cilvēka un viņa vēlmes mācīties, bet lielai daļai tas, ka darba devējs apmaksā mācības, rada papildu motivāciju.
"Ieguvumi ir arī darba devējiem – domājot par darbinieka attīstību un to, ko šis darbinieks ar jaunajām zināšanām varēs sniegt uzņēmumam, kā arī par talantu noturēšanu organizācijā, proti, ja tiek slēgta vienošanās, ka studiju laikā (divus, trīs vai četrus gadus, atkarībā no studiju līmeņa un programmas) ir jāturpina strādāt uzņēmumā (nereti arī konkrētu laika posmu pēc absolvēšanas) vai arī ir jāatmaksā darba devējam studiju maksas izdevumi, darbinieks rūpīgi pārdomās, vai tiešām pamest darbu uzņēmumā, vai tomēr labāk palikt," stāsta Boša.