:format(webp)/nginx/o/2023/11/08/15706399t1h351e.png)
Pat rūdītākajiem robežsargiem iepletās acis, kad 1925. gada rudenī Liepājas ostā ievilka no sēkļa noceltu vācu kuģi. Tā kravā uzgāja vairāk nekā 104 000 litru kontrabandas spirta. Teju 11 000 melnu skārda kannu. Dažas dienas iepriekš līdzīgu, tikai mazāku kravu konfiscēja citam kuģim, bet tā piecu cilvēku apkalpe īsti nemaz nesaprata, kas notiek. Vīri bija krituši grēkā un paši pārāk sadzērušies savus vestos “labumus”. Abus kuģus noenkuroja Muitas krastmalā tūlīt aiz Rīgas pils, kur jau atradās pāris citi konfiscētie spirta kontrabandas peldlīdzekļi. Starpkaru periodā Mare Balticum jeb Baltijas jūra bija kļuvusi par īstu Mare Spiritus.
“Es redzēju jūriņā(i)… spirta kannas pludojam…” tā savulaik pēc vētrām varēja skandināt Liepājas un citi jūras piekrastē dzīvojošie bez pārspīlējuma. Spēcīgā viļņošanās nereti bija izpostījusi jūras dzelmē speciāli ierīkotos kontrabandas spirta slēpņus. Maisos saliktās kannas uzpeldēja virs ūdens un vēlāk tika izmestas jūrmalas smiltīs. Tad sanāca tā, ka pēc vētras vietējie gāja lasīt nevis dzintaru, bet grādīgo…
Spirta kontrabanda Baltijas jūrā starp diviem pasaules kariem aptvēra daudzas valstis. Spirts plūda no Vācijas, Dancigas brīvpilsētas (mūsdienu Gdaņska, Polijā), no Lietuvas un Dānijas, kā arī Nīderlandes, Ungārijas un Čehoslovākijas. To lielos daudzumos iepirka Latvija, Igaunija un Somija, arī Norvēģija. Kontrabandas uzplaukumam bija dažādi iemesli: ekonomiskā krīze pēc Pirmā pasaules kara, alkohola ražošanas un pārdošanas politika u.c. Latvijā spirta kontrabandu veicināja arī spirta un degvīna cenas – tās bija krietni augstākas nekā kaimiņvalstīs.
Stūrakmeni iespaidīgajai spirta trasei Baltijas jūrā un nelegālā alkohola apritei ielika 1919. gadā Somijā pieņemtā prohibīcija jeb “Sausais likums”, šo soli izvēlējās arī Norvēģija (daļēji jau no 1916. gada). Arī Latvijā un Igaunijā alkoholisko dzērienu aprite tika būtiski ierobežota. Latvijā 1920. gada augustā stājās spēkā “Likums par alkoholu saturošu vielu ražošanu, aplikšanu ar nodokļiem un pārdošanu”, bet 1925. gada martā – daudz stingrākais “Likums par žūpības apkarošanu”.