Vai publisko uzņēmumu kotēšana biržā ir slēpta privatizācija?

Klasiski tiek uzskatīts, ka uzņēmuma iziešana publiskajā akciju tirgū paver plašākas kapitāla piesaistīšanas iespējas, papildinot jau pašlaik valsts un pašvaldību uzņēmumiem pieejamo banku finansējumu un akcionāra ieguldījumus akciju kapitālā. Papildus tam iziešana biržā uzlabo uzņēmumu korporatīvo pārvaldību un veicina tā darbības caurspīdīgumu.

Akciju publiskais piedāvājums tiek pakļauts stingram normatīvo aktu regulējumam, turklāt birža nosaka augstas prasības uzņēmumu pārskatiem, tādējādi patiešām uzlabojot uzņēmuma un tā vadības darbības caurspīdīgumu, nodrošinot investoriem un akcionāriem (un sabiedrībai kopumā) plašākas iespējas uzraudzīt un kontrolēt uzņēmuma darbību.

Lai gan pēdējos gados ir darīts daudz valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldības uzlabošanai, publicējamās informācijas un pārskatu detalizācijas uzlabošanai, šajā jomā ir vēl daudzi darāmie darbi,

t.sk. profesionālo uzņēmumu valžu un padomju caurspīdīga, pamatota un saprotama izveidošana, un šos procesus ir iespējams sakārtot un uzlabot, gatavojot uzņēmumu akciju sākotnējam piedāvājumam biržā.

Kotēšanas biržā mērķis – papildu kapitāls

Akciju kotēšana biržā nav pašmērķis, un šis solis būtu jāizvērtē attiecībā uz tiem uzņēmumiem, kuriem ir izstrādāta skaidra, pamatota un sabiedrības interesēm atbilstoša ilgtermiņa attīstības stratēģija, kurā ir noteikti kapitālietilpīgie attīstības mērķi.

Gadījumā, ja šo mērķu finansēšanai ir nepieciešama papildu kapitāla piesaistīšana, ir pamatoti izvērtēt akciju kotēšanu biržā kā vienu no līdzekļu piesaistīšanas iespējām.

Nedrīkst aizmirst arī par citām iespējām – un tās nebūt neaprobežojas tikai ar banku kredītiem, bet iekļauj arī, piemēram, obligāciju emitēšanu (ko veiksmīgi jau vairākus gadus īsteno AS "Latvenergo", tādējādi iegūstot līdzekļus attīstībai, bet "neielaižot" privāto kapitālu akcionāru sastāvā). Šāda lēmumu pieņemšanas secība, loģika un pieeja atbilst normālai finanšu plānošanas praksei uzņēmumos, bet situācijā, ja vismaz viens no šīs ķēdes posmiem iztrūkst, valsts un pašvaldību uzņēmumu izvešana biržā var izvērsties kā neefektīva, nelietderīga un pat haotiska darbība, kas var nenest cerētos ieguvumus vai pat nest zaudējumus uzņēmumiem vai valstij vai pašvaldībai kā to akcionāram.

Lai valsts un pašvaldību uzņēmumu iziešana biržā būtu efektīva, lietderīga un nestu cerētos rezultātus tautsaimniecībai, ir svarīgi noteikt skaidru un pamatotu valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldības ilgtermiņa stratēģiju, nosakot gan publiskās personas līdzdalības pamatojumu uzņēmējdarbībā kopumā un no tās izrietošas publiskās personas līdzdalības izvērtēšanas vadlīnijas, gan stratēģiskās jomas vai nozares, kur strādājošie valsts un pašvaldību uzņēmumi 100% ir saglabājami valsts vai pašvaldību īpašumā, gan publiskās personas stratēģiju attiecībā uz privātā kapitāla iesaisti ar biržas starpniecību – nosakot maksimālos privātā kapitāla līdzdalības limitus (procentos no akciju kapitāla).

Svarīgi saglabāt kontroli - nepārsniegt 25% akciju paketi

Visticamāk, tie būtu nosakāmi tikai mazākuma (nekontrolējošās) akciju paketes apmērā, t.i., nepārsniedzot 25% vai citu slieksni, kas ir noteikts konkrētās kapitālsabiedrības statūtos kā nekontrolējošā līdzdalība, kas pēc būtības nevar ne pieņemt akcionāra lēmumus, ne bloķēt citu akcionāru lēmumus.

Šāda pieeja pilnībā izslēgtu "slēptās privatizācijas" riskus, kā arī nodrošinātu konsekventu un konstruktīvu pieeju publiskā kapitāla pārvaldībai.

Lai gan šobrīd normatīvajos aktos (Valsts pārvaldes iekārtas likumā, Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likumā) ir skaidri definēts publiskās personas līdzdalības pamatojums uzņēmumos, tomēr ir daudz iespēju precizēt un uzlabot attiecīgas publiskās personas līdzdalības izvērtēšanas vadlīnijas.

Jāatzīst, ka šobrīd līdzdalības izvērtēšana bieži vien ir formāla, turklāt prasa apjomīgus administratīvos resursus, tādēļ būtu pamatoti arī pārskatīt konceptuālu pieeju līdzdalības izvērtēšanai un, iespējams, pat noteikt nozares, kurās publiskās personas līdzdalība ir pamatota, un attiecīgi regulārā tās pārvērtēšana nav jāveic.

Būtu jāpārskata arī neprivatizējamo valsts uzņēmumu saraksts, analizējot, vai visi tajā iekļautie uzņēmumi ir 100% apmērā jāsaglabā valsts īpašumā, kā arī vai sarakstā nav jāiekļauj citi, šobrīd tur neesošie, bet stratēģiski svarīgie uzņēmumi.

Kaimiņvalstis jau piesaista biržās kapitālu valsts un pašvaldību uzņēmumiem

Valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržās ir jaudīgs instruments kapitāla tirgus attīstības veicināšanai. Latvijā, salīdzinot ne tikai ar Eiropas Savienību kopumā, bet arī ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju, kapitāla tirgus ir ļoti vāji attīstīts: akciju tirgus kapitalizācija 2022.gadā Latvijā sasniedza tikai 737 miljonus eiro, kamēr Lietuvā un Igaunijā – virs 4,7 miljardiem eiro. Rēķinot procentos no IKP, Latvijā akciju tirgus kapitalizācija sasniedza 3%, kamēr Lietuvā – 9,3%, Igaunijā – 17,4% (vidēji ES – 54%).

Igaunijā no akciju tirgus kapitālu piesaistījuši 38% valsts un pašvaldību uzņēmumi, Lietuvā – 36%, bet Latvijā – nulle, neviena valsts vai pašvaldību uzņēmuma akcijas netiek kotētas biržā.

Zema akciju tirgus kapitalizācija ir apburtais loks – investori "neredz" mazu tirgu un neinvestē tajā līdzekļus, jo faktiski nav telpas, kur investēt, savukārt uzņēmumi nenāk šajā tirgū, jo te nav investoru, kas nopirktu šo uzņēmumu akcijas, attiecīgi uzņēmumi vērtē kapitāla piesaistīšanas potenciālu kā zemu.

Daudzu valstu pieredze (t.sk. Lietuvas un Igaunijas, bet ne tikai) liecina, ka tieši valsts uzņēmumu izvešana biržā ir spēcīgs stimuls, kā pārraut šo apburto loku. Sasniedzot tirgus kapitalizāciju vismaz 1 miljarda eiro apmērā, tirgus sāk attīstīt sevi pats – parādās arvien vairāk investoru, un arī arvien vairāk privāto uzņēmumu pieņem lēmumu iziet biržā. Ieguvēji šajā situācijā ir visi:

• Valsts un pašvaldību uzņēmumi iegūst līdzekļus attīstības mērķu finansēšanai (ievērojot augstākminēto, ka uzņēmumiem jābūt vajadzībai pēc šī finansējuma, kas pamatota ar skaidriem ilgtermiņa biznesa plāniem);

• Valsts vai pašvaldība izvairās no nepieciešamības ieguldīt papildu līdzekļus uzņēmumu darbības finansēšanai, tajā pašā laikā saglabājot kontroli pār to darbību un aktīviem (saglabājot akciju kontrolpaketi). Ietaupītos līdzekļus ir iespējams novirzīt citu valsts vai pašvaldību finansēto funkciju nodrošināšanai, piemēram, veselības aprūpe, izglītība, aizsardzība utt.;

• Tiek izveidota caurspīdīgāka, profesionālāka un efektīvāka valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvalde, nodrošinātas daudz labākas un plašākas to darbības kontroles iespējas, no kā galarezultātā ieguvēji ir sabiedrība kopumā;

• Aktivizējas finanšu tirgi, investoriem un privātajiem uzņēmumiem pieaug akciju tirgus pievilcīgums, kas nodrošina jaudīgu finanšu tirgus attīstības spirāli.

Izveidojot skaidru un labi izsvērtu valsts un pašvaldību uzņēmumu pārvaldības politiku, t.sk. skaidri nosakot akciju tirgū kotējamo akciju skaitu un īpatsvaru kopējā akciju kapitālā, tiek minimizēti valsts un pašvaldību kontroles zaudēšanas riski, faktiski nododot privātajiem investoriem tikai tiesības uz dividenžu saņemšanu atbilstoši viņiem piederošo akciju skaitam. Tādēļ ar saprātīgu un profesionālu pārvaldību arī stratēģisko valsts uzņēmumu, kā, piemēram, AS "Latvenergo" vai VAS "Latvijas Dzelzceļš" akciju kotēšana biržā nerādīs stratēģiskus riskus valstij.