Iesniedzēji, atsaucoties uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (Konvencija) 6. panta 1. punktu (tiesības uz taisnīgu tiesu), sūdzējās par tiesvedības ilgumu civilprocesā. Savukārt Tiesa, piekrītot valdības iebildumam, secināja, ka iesniedzēji pirms vēršanās ar sūdzībām Tiesā nebija izsmēluši viņiem pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus.
Tiesa atgādināja Konvencijas 35. panta 1. punktā noteikto pamatprincipu, ka sūdzības pirms to iesniegšanas Tiesā ir jāizvirza arī nacionālā līmenī. Ņemot vērā minēto, Tiesa atsaucās uz savu lēmumu lietā “Guravska pret Latviju”, kurā tā jau ir secinājusi, ka Latvijā iespēja vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar kompensācijas par ieilgušu tiesvedību civillietā prasību, pamatojoties uz Satversmes 92. pantu un Civillikuma 1635. pantu, ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis kopš 2016. gada 31. marta.
Ievērojot, ka iesniedzēju sūdzības Tiesā iesniegtas pēc 2016. gada 31. marta un viņi šo tiesību aizsardzības līdzekli nebija izsmēluši, Tiesa atbilstoši Konvencijas 35. panta 1. un 4. punktam iesniedzēju sūdzības noraidīja.
Tiesas lēmums ir galīgs un nepārsūdzams. Pilns 2023. gada 14. decembrī pasludinātā Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas judikatūras datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (41183/16) un lēmuma pieņemšanas datums (23/11/2023).