Kaifs ir narkotiku deva, narkotisks reibums, patīkamu sajūtu kopums, ko rada narkotiku, alkohola iedarbība, vēsta "Tēzaurs". Skaidrs, ka naudā vien kaifa cena nav izmērāma. Un maksā visi – atkarīgie, viņu ģimenes, sabiedrība kopumā. Vai te ir kādi ieguvumi un kas paliek pāri? Par naudu nenopērkama pieredze. Ko ar to iesākt un kā tā var palīdzēt citiem – par to projektā "Kaifa cena" runājam gan ar atkarīgajiem, gan dažādu jomu ekspertiem. Šis ir Lauras stāsts. Laura gandrīz desmit gadus lietojusi heroīnu. Viņa ir slima ar AIDS.
Zelta jaunība privātskolā ar kokaīna iešņaukšanu septiņos no rīta, heroīna atkarība, trīs mīļoto vīriešu zaudēšana, pašnāvības mēģinājums, saslimšana ar HIV un C hepatītu...
"Man seja sāka pūt, lūpās bija tādi caurumi, ka smaganas varēja redzēt. Rīgā HIV tad vēl neārstēja, teica, lai dzeru apelsīnu sulu... Mani sāka ārstēt 2014. gadā Gērnsijā, kad man pateica, ka man ir divas nedēļas līdz nāvei."
Šis būs ļoti, ļoti atklāts stāsts par postošām kaislībām un mīlestību līdz nāvei, par bailēm un par elli. Šajā stāstā būs arī riebīgas fizioloģiskas detaļas, jo heroīna atkarībā nekā skaista nav.
"90% manu biedru ir zem zemes," saka Laura. "Un mums visiem ir plus mīnus 40 gadu tikai! Tuvāko draugu lokā bijām kādi 30 cilvēki, un es esmu vienīgā no viņiem, kam ir dzīve, bērni un kura nelieto. Pārējie vai nu apsprāguši, vai cietumā, vai turpina. Bet tie, kas turpina, – nu, kuru katru brīdi...
No maniem tuvākajiem draugiem es esmu vienīgā, kas spējusi izlīst no sūdiem. Es gan citos sūdos ielīdu – es sāku dzert. Bet zini ko – labāk maniem bērniem kāds pateiks, ka es nomiru piedzērusies no sirds apstāšanās, nekā pateiks, ka mammīte pārdozēja."