“2023.gads bija sliktākais manā mūžā,” sociālajos tīklos raksta Jolanta Kalniņa. “Tieši pirms gada sākās mans un Robīša ceļš uz pilngadību - smags, nežēlīgs un pazemojošs. (..) Kaut degtu elles ugunīs visi tie nervus bendējošie un birokrātijas pilnie mēneši pēc dēla pilngadības.” Viņas dēlam Robertam ir smaga invaliditāte kopš dzimšanas: viņš nerunā, nestaigā, neredz, pats neēd. Robertam vajadzīga aprūpe 24/7. Un tā jau 18 gadus.
Pašvaldības mājas Pļavniekos atgādina kopā sabīdītus rotaļu klucīšus - gaišās, dzīvespriecīgās krāsās, ar bērnu rotaļu laukumu pagalmā - uz apkārtējā pelēkā betona puduru fona izskatās mazliet psihedēliski.
Koša, enerģiska - tāda ir sieviete, kas iznāk mums pretim. Viņa ir atpazīstama, skaļa, kā pati saka. Kāda ir īpašā bērna mammas ikdiena, Jolanta stāsta sociālajos tīklos - atklāti, tieši, ar spridzinošu melnā humora devu; medijos runā par nejēdzībām likumdošanā, kas sarežģī cilvēku ar smagu invaliditāti dzīvi. Jolanta ir cīnītāja - pirmo reizi viņa ar valsti tiesājās 2006. gadā un uzvarēja - panāca, ka tiek atcelts sociālā atbalsta ierobežojums strādājošiem vecākiem. Un arī tagad ir gatava panākt, lai, sasniedzot 18 gadu vecumu, jauniešiem ar smagu invaliditāti un viņu vecākiem nav vairāku mēnešu garumā jālaužas cauri birokrātijas džungļiem, lai stātos tiesas priekšā, un pazemojošais process jāatkārto ik pēc septiņiem gadiem.
:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)