Vecpiebalgā izbijušā cūku fermā, kādreiz sauktā par Baracku cūku fermu nr. 2, bet tagad par “Dadžiem”, atrodas “Kino ferma” – kinozāle ar ērtiem krēsliem, filmu afišām gar sienām, virkni dažādu kino projektoru un dažādām kinokamerām plauktos.
Latvijas portreti ⟩ Kino vēsture Vecpiebalgas cūku fermā
“Kino fermas” saimnieki Aina un Aldis Slišani stāsta, ka tur ir izvietota viņu kolekcija, kura sastāv no kino aparatūras, kādu mūsdienās ir grūti atrast. Filmas no lentēm mūslaiku kinoteātros jau krietnu laiku vairs nerāda, bet “Kino fermā” apmeklētājiem ir iespēja iepazīt vēsturisko kino pasauli un redzēt, kā uz lielā ekrāna izskatās filmas, kas tiek rādītas kā agrāk.
“Mēs šādu kino aparatūru esam savākuši un esam izdarījuši tā, lai tā darbojas. Un ticiet man, tas nebija tik viegli,” stāsta Aldis. “Pie mums var izbaudīt seno, autentisko kino, kāds tas kādreiz bija. Un tagad darbojamies arī kā kinoteātris. Var noskatīties mūsdienu filmas ar telpisko skaņu, te ir lielākais ekrāns un ērtākie krēsli tuvākajā apkaimē.”
“Kino fermas” izveidošana bija Ainas ideja. Aldis jau kopš jaunības dienām mājās bija savācis kino lietas, kuras aizņēma un joprojām turpina aizņemt vietu. Aldim visu mūžu ir bijusi interese par foto un kino un, kā pats saka, viņš visu mūžu ir kūlies pa kinoamatieru vidi. Vecpiebalgā viņš bija populārs vietējās nozīmes filmētājs; filmēja kāzas un citus pasūtījumus. Tagad viņa kino zināšanas tiek izmantotas muzejam. Viņš ir mācījies elektrību un automātiku, mehāniku pats dzīves gaitā apguvis. “Visu mūžu, kā bijušais padomju cilvēks, biju spiests skrūvēt visādus motociklus.” Tagad šīs zināšanas noder “Kino fermā”.
“Kinofilmai, kas bija izgājusi ciklu pa kinoteātriem, pēc noteikumiem bija jātiek iznīcinātai. Nedrīkstēja nonākt pie tādiem kā es.” Aldis stāsta, kā vecās kinolentes nokļuvušas pie viņa: “Kad sākās juku laiki 90. gados un izjuka kinoprokati, filmas savāca visādi darboņi. Un tagad caur paziņām un sludinājumiem tieku pie šīm filmām.”
Viņš atzīst, ka “Kino fermas” darbību ir grūti nosaukt par biznesu. Ja nerēķinātu ieguldītos līdzekļus, tad varbūt varētu. “Ja rēķina, cik esi ieguldījis, tad reizēm pacilātība noplok. Man personīgi tā reizēm ir kā misijas sajūta. Galu galā, ja mēs šo darbu nebūtu izdarījuši, visa šī aparatūra būtu mēslainē. Un cilvēki nevarētu uzzināt, kā kādreiz tas notika.”
Slišani stāsta, ka “Kino fermu” apmeklē visdažādākie cilvēki. Gan jaunatne, gan “Skolas somas” skolēni, arī pensionāri, visiem ir kaut kāda interese. “Vecajiem tā ir nostalģija, jaunajiem tas ir brīnums, kā kādreiz lietas strādājušas. Mēs cenšamies stāstīt. Ja to nedarītu, tie būtu tikai pliki lūžņi. Cilvēkiem nebūtu saiknes un nebūtu interesanti. Varbūt tas ir grūtāk mums, toties cilvēkiem ir interesantāk.”
“Kino fermā” ir pabijuši arī ārzemju režisori un producenti un saimniekiem atzinuši, ka nekur citur pasaulē vienuviet nav redzējuši savāktu tik lielu kino kolekciju.
“Kino fermas” seno kino lietu privātekspozīcija aicina jūs pusotru stundu garā aizraujošā ekskursijā, kur kolekcionāru pavadībā iepazīsiet kustīgā attēla vēsturi, apskatīsiet un paturēsiet rokās filmu uzņemšanas tehniku. Zālē ar 50 vietām ērtos kinoteātra krēslos tiek rīkoti īpaši autentiskā kino seansi, kurus var noskatīties gan individuāli, gan grupā.
Projektu "Latvijas portreti" finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild SIA "TVNET GRUPA"