2022. gada 31. decembrī Oleksiju un vēl deviņus ukraiņu karagūstekņus izveda no kamerām, sasēdināja divos autobusos un teica, ka uz nošaušanu. Oleksijs krievu gūstā bija pavadījis deviņus mocību pilnus mēnešus. Viņam mugurā bija drēbes, kuras pirms dažām dienām lika nomainīt pret viņa cietuma apģērbu. Oleksijam lika izģērbties un uzvilkt apakšbikses ar sakaltušiem izkārnījumiem, Ukrainas policijas uniformai līdzīgas zilas bikses ar sarkanām strīpām gar sāniem, kurām ceļgalu vietās bija šāvienu atstāti caurumi un pie starām pielipuši miesas gabali, sakaltušas asinis un vēmekļi.

Oleksiju ar abiem pārējiem ukraiņu gūstekņiem pārveda uz krievu mobilo krematoriju, kur viņš pavadīja nākamās sešas dienas. Tur viņš dzirdēja, kā bez apstājas tukšgaitā rūc kamazu motori, un sākumā nespēja saprast, kāpēc tā. Tikai vēlāk viņš saprata.

Oleksiju ar abiem pārējiem ukraiņiem iemeta Kamaz kravas kastē ar augstajiem bortiem, izģērba un sita sešu stundu garumā. “Donbasa apšaudītāji, bērnu krustā sitēji un tādā garā.” Rokas bija sasietas aiz muguras, galvu aizsegt un pasargāt no sitieniem nebija iespējams. Kad viens no gūstekņiem noģība, viņu nošāva. Asins strūkla plūda virsū blakus gulošajam Oleksijam. Pēc pusotras stundas uz sitieniem pārstāja reaģēt arī otrs sagūstītais. Arī viņu nošāva.

Kāds armēnis pielika pie Oleksija ceļgala pistoli: "Tev ir divas minūtes, lai pastāstītu informāciju, kas izglābs tev dzīvību." Oleksijs nespēja izdomāt, ko tādu pateikt, lai izglābtos. Armēnis neizšāva, bet Oleksijs tika aizvilkts citur un atstāts ar diviem krieviem. Oleksijam novilka bikses, un viens no krieviem prasīja: “Hohol, dirsu esi mazgājis?" Oleksijs vēl domāja, ka tas ir psiholoģisks spiediens, bet, kad prasītājs ar ceļgaliem uzspiedās uz Oleksija ikriem un piespieda viņa kājas stingri pie zemes, viņš saprata, kas krieviem padomā. Viņš gulēja ar seju pret zemi, sasiets un nespējīgs pretoties. "Vai tad jūs neesat pret Eiropu, pret geju parādēm?" izmocīja Oleksijs. "Man pohuj! Eiropa, Putins, vienalga, man gribas drāzties."

Otrs krievs, kura kājas Oleksijs redzēja pie savas sejas, mudināja biedru rīkoties ātrāk, jo arī gribot paspēt. Kaut neticīgs, Oleksijs tajā brīdī sāka lūgt Dievu. Viņš nezināja, ko citu iesākt.