Farmaceite Alīna Fleišmane: Par pedantismu, aptieciņu, ko ņemtu līdzi uz nepadzīvotu salu, un 30 gadiem profesijā

Apotheka 41 aptiekas vadītāja, sertificētā farmaceite Alīna Fleišmane savā profesijā strādā jau 30 gadus un atzīst šo par vienu no pareizākajiem lēmumiem dzīvē. Priecājas, ka arvien biežāk cilvēki uz aptieku nāk ne tikai pēc zālēm, lai ārstētu slimību, bet arī pēc veselības – pēc vitamīniem, uztura bagātinātājiem un padoma.

“Ikvienam klientam jāsniedz tāda farmaceitiskā aprūpe, kas ceļ profesijas prestižu un ļauj saprast, ka farmaceits nav tikai zāļu pārdevējs, bet būtisks speciālists veselības aprūpes sistēmā,”

saka farmaceite.

Atgriezīsimies pagātnē, laikā, kad bija jāizvēlas, ko studēt un kādu profesiju izvēlēties. Jums padomā bija vairāki varianti?

Nebija! Vēlējos tikai un vienīgi farmaceita profesiju. Kad biju maza un gāju mammai pie rokas, abas bieži apciemojām mammas bijušos kolēģus tuvējā aptiekā, kur mamma agrāk strādāja. Man nebija nekādu iebildumu – kamēr mamma ar kolēģiem pļāpāja, man bija iespēja rūpīgi izpētīt šo interesanto vietu. Tā bija vēl vecās Latvijas laika stila aptieka ar tam raksturīgām mēbelēm, ar vecām koka grozulām. Ar neviltotu interesi centos ielūkoties dziļāk aptiekas telpās, lai saskatītu pēc iespējas vairāk – kā notika darba organizācija, kā pie viena galda kaut kas tika pagatavots, tad ielikts grozulā, tad tā pagriežas, bet cits darbinieks izņem sagatavoto, pārbauda un izsniedz pircējam zāles. Uzsākot mācības skolā, nebija divu domu – gribu būt farmaceite un strādāt aptiekā!

Tā aptiekas bilde, kādu ieraudzījāt mammai pie rokas bērnībā, būtiski atšķīrās no tās, ko redzējāt, kad pēc studijām uzsākāt darbu kā farmaceite?

Priekšstats izmainījās kardināli, bet ne uz to sliktāko pusi. Sāku strādāt deviņdesmitajos gados, kad padomju laiks bija prom un sākās pavisam jauna dzīve, parādījās privātās aptiekas, jauna stila farmaceitiskā aprūpe un ļoti, ļoti daudz jaunu medikamentu, dažādas līdz šim neredzētas higiēnas preces krāsainos iepakojumos. Viss bija tik interesanti! Tas priekšstats par aptieku bērnībā vairāk saistījās ar zāļu izgatavošanas procesu, kas deviņdesmitajos gados aizgāja otrajā plānā, jo tirgū ienāca daudz vairāk jau gatavo zāļu formu.

Vai klienti viegli pieņem jaunus medikamentus, vai cilvēki tomēr ir konservatīvi?

Galvenais ir būt pacietīgam, sniegt pēc iespējas vairāk informācijas, skaidrot, dot laiku. Reizēm nākas informāciju atkārtot, bet arī laiks ir vajadzīgs, līdz klients saprot, ka arī šajās jaunajās zālēs, ko piedāvājam, aktīvā viela būs tā pati, deva tā pati un sagaidāmais efekts tāds pats – varbūt tikai ražotājs mainījies.

Dialogs vienmēr ir veiksmīgas sadarbības pamatā, un veselības aprūpē lielais uzdevums ir palīdzēt pacientam vai nu uzlabot, vai atgūt veselību.

Arī farmaceita loma šeit ir neatsverama, lai, izsniedzot ārsta nozīmētās zāles, pastāstītu pacientam vēl padziļinātāk par to, kā medikamentu pareizi lietot, lai zāles labāk iedarbotos un palīdzētu. Tā arī ir farmaceitiskā aprūpe.

Tad pacients nāk uz aptieku vēlreiz un saka „paldies, farmaceit, par padomu…”

Tas ir vislielākais gandarījums ikvienam farmaceitam – saņemt šo atgriezenisko saiti.

Jūsuprāt, kāda ir farmaceita loma mūsdienu veselības aprūpes sistēmā šobrīd?

Farmaceitam ir liela un būtiska nozīme, maldīgi domāt, ka farmaceits ir tikai medikamentu un uztura bagātinātāju pārdevējs. Te man gribētos uzsvērt, ka tikai cilvēks, kurš kaut reizi ir saņēmis atbilstošu, kvalitatīvu farmaceitisko aprūpi, pratīs to novērtēt un spēs izprast, ka

farmaceits ir būtisks veselības aprūpes posms tūlīt pēc ārsta, tas, kurš palīdz vēl rūpīgāk iedziļināties pareizā ārstēšanas procesā.

Cilvēkam jādzird informācija par to, cik svarīgi zāles pareizi lietot, lai aktīvā viela labāk organismā uzsūcas, lai vairāki medikamenti, kas tiek lietoti vienlaikus, netraucē viens otra iedarbībai, galu galā, lai izdotos sasniegt mērķi un izārstēties.

Kas ir tās rakstura īpašības, ar kurām šajā profesijā būtu neiespējami strādāt?

Vispirms – neiecietība pret tuvāko un līdzcilvēkiem.

Farmaceitam jābūt tādam, kam patīk uzklausīt cilvēkus, citādi komunikācija nebūs iespējama. Arī paviršība šajā darbā ļoti traucē.

Farmaceita darbs ir atbildīgs, prasa precīzu pienākumu veikšanu – ja esi pēc dabas haotisks un paviršs, farmācija nebūs tā īstā joma, kurā strādāt. Man gribētos farmācijā redzēt vairāk pedantisko cilvēku, tādus, kuri mīl katru savu pienākumu paveikt no A līdz Z.

Konsultējot aptiekas klientus, kā vērtējat viņu veselības pratību? Cik zinoši ir cilvēki par savu veselību, par pareizu zāļu lietošanu?

Cilvēki noteikti kļuvuši daudz apzinīgāki attiecībā pret savu veselību, pievēršas profilaksei, jautā, ko vēl var darīt, lai savu veselību uzturētu, kā pareizi ēst, kā sportot, lasa par jaunumiem. Tas ļoti priecē, jo

uz aptieku nav jānāk tikai pēc zālēm slimības ārstēšanai – šurp var nākt arī pēc veselības, pēc vitamīniem, minerālvielām un citām lietām, kas palīdz preventīvi rūpēties par veselību – organismam kļūt izturīgākam un stiprākam.

Taču, kad farmaceits sniedz klientam padomu un saka “ir jādara šādi…”, tad noteikti jābūt arī piebildei “ja jūs to nedarīsiet, tad…” – lai cilvēks zinātu sekas savai darbībai vai bezdarbībai. Ir jāpaskaidro, kas darāms, lai sasniegtu vēlamo rezultātu attiecībā uz izveseļošanos vai ārstēšanos.

Ja jums kā farmaceitei būtu iespēja ietekmēt kaut dažus dzīvesveida tikumus un paradumus sabiedrībā…

Tad es visvairāk gribētu, lai cilvēki vairāk cienītu viens otru. Iecietība un cieņa savstarpējā komunikācijā ir kaut kur pazudusi. Par dzīvesveidu runājot, jau minēju, ka, manuprāt, tendences ir pozitīvas un daudzsološas. Ja nu vienīgi vēl gribētos, lai jaunatne necenstos tik spītīgi aizstāt nikotīnu ar citām, viņuprāt, alternatīvām vielām un līdzekļiem, kas nebūt nav labākas.

Kur pati gūstat prieku un iedvesmu ārpus darba?

Man ļoti patīk izšūt krustdūrienā gleznas. Process ir darbietilpīgs, bet tas mani līdzsvaro, sniedz gandarījumu par padarīto darbu un redzamo rezultātu.

Tādam hobijam kā reiz nepieciešams tieši tas, kas labam farmaceitam – pedantisms!

Neesmu gan dzirdējusi, ka vēl kāds no maniem kolēģiem izšūtu krustdūrienā (smejot), lai gan daudzi no viņiem ir profesionāļi, lieliski farmaceiti un arī pedantiski pret saviem darba pienākumiem. Protams, man patīk arī pastaigas dabā, svaigā gaisā. Ar vīru bieži braucam pastaigāties gar jūras krastu.

Iztēlojieties, ka jums būtu jādodas dzīvot uz kādu vietu, zinot, ka tur būsiet vienīgā farmaceite – ko jūs noteikti paņemtu līdzi somā no aptiekas?

Vispirms jau pretsāpju līdzekļus. Antiseptiskos līdzekļus, kas vajadzīgi dezinfekcijai, lai organismā neveidotos iekaisuma perēklis un neiedzīvotos citās problēmās. Arī pārsiešanas līdzekļus, lai izvairītos no infekcijas. Šīm lietām jābūt līdzi somā ne tikai dodoties uz vientuļu salu, bet katrā mājas aptieciņā, lai tad, kad jāsniedz pirmā palīdzība, viss vajadzīgais ir pa rokai. Protams, līdzi vienmēr jābūt arī pārliecībai un iekšējam mieram, lai otru cilvēku pārliecinātu, ka viss būs labi.

Farmaceitam tāpat kā mediķim ir jāizstaro miers un jārada pārliecība, ka mēs tiksim galā ar jebkuru problēmu. Tas ir ļoti svarīgi.

Raksts tapis sadarbībā ar Apotheka.