Tā vietā, lai ļoti koncentrētos uz starptautiskām klimata konferencēm, kurās nepieciešams vienprātīgs atbalsts, un paļautos uz brīvprātīgi paustām apņemšanām, kam galu galā ir maza ietekme uz emisijām, politikas veidotājiem vajadzētu īstenot šaurākas saistošas vienošanās. Mēs jau zinām, ka šī stratēģija darbojas un ir pielāgojama.

Nesen Dubaijā notikušās Apvienoto Nāciju Organizācijas Klimata pārmaiņu konferences (COP28) vienkāršajiem novērotājiem var piedot, ka viņi lika lielas likmes uz šo pasākumu. "Mēs esam uz klimata katastrofas sliekšņa, un šai konferencei ir jāiezīmē pagrieziena punkts," konferences laikā brīdināja ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutērrešs. Pēc tam, kad tika panākta galīgā vienošanās, Kanādas vides ministrs Stīvens Gilbo atzinīgi novērtēja tajā ietvertās "izšķirošās apņemšanās attiecībā uz atjaunojamo enerģiju, energoefektivitāti un atteikšanos no fosilā kurināmā".

Taču patiesība ir tāda, ka ne Dubaijas vienošanās saturs, ne arī tas, kas no tās tika izslēgts, būtiski neietekmēs klimata pārmaiņas. Šo filmu esam redzējuši jau vairākkārt, sākot ar 1992. gada līgumu, ar kuru tika izveidota ANO Vispārējā konvencija par klimata pārmaiņām. Toreiz visas valstis apņēmās novērst "bīstamas" klimata pārmaiņas, kam būtu bijis nepieciešams krasi samazināt ikgadējo globālo siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisiju apjomu. Taču emisiju apjoms ir turpinājis pieaugt, lai gan lēnāk, nekā tas būtu noticis pretējā gadījumā. Brīvprātīgas saistības lielākoties ir izrādījušās tukšas runas

KomentāriCopyLinkedIn Draugiem X