/nginx/o/2021/12/07/14247046t1hd3c9.jpg)
Kira ir četrpadsmitgadīga mariupoliete, kurai Krievijas sāktais karš Ukrainā maksājis dārgi, viņa zaudējusi mīļāko cilvēku pasaulē – tēvu. Tagad meitene ir bārene, jo Kiras mamma nomira tikai dažas nedēļas pēc viņas dzimšanas, tēvs meiteni audzināja viens – ar vislielākajām rūpēm un mīlestību. Karš apturēja Kiras bērnību un sagrāva viņas dzimto pilsētu Mariupoli.
Viņa ir viena no pēc neoficiāliem datiem 200-300 tūkstošiem Krievijas okupantu nolaupīto bērnu (oficiālais skaits ir 20 tūkstoši), kurai brīnumainā kārtā izdevies atgriezties pie tuviniekiem. Viena no sešiem, kas starptautiskajā konferencē “Russia’s War On Children” piekritusi Rīgā runāt par piedzīvoto, lai pasaule neaizmirstu par notiekošo Ukrainā. Šī nav viņas pirmā intervija, tādu bijis daudz, neskaitāmi daudz. Viņa pieradusi pie kamerām, mikrofoniem un muļķīgiem žurnālistu jautājumiem. Ar ierastu žestu viņa rūpīgi sakārto vietā operatora sniegto mikrofonu, mazliet nevērīgi raugās apkārt un atturīgi un pieklājīgi atbild uz maniem jautājumiem pirms intervijas, kad cenšos noķert viņas “vilni”. Vakar kopā ar pārējiem 18 bērniem no Ukrainas viesojusies šokolādes fabrikā, ēduši šokolādi, bijuši pie prezidenta, mums esot foršs prezidents. Kira atbild ļoti tieši un akurāti, taču viņas domas ir kaut kur projām, man grūti tikt cauri sienai, kas viņu apņem. Viņa nervozi virpina pirkstos gredzenu un ik pa laikam dziļi ievelk elpu, it kā viņai trūktu gaisa.
Ārēji viņa ne ar ko neatšķiras no pusaudžiem, kurus ikdienā redzam Rīgas ielās, viņā ir pusaudža spurainība un pat tāds kā lecīgums. Tikai brīžiem, kad pietuvojos bīstami tuvu viņai sāpīgām tēmām, Kiras acīs kāds izdzēš gaismu. Konferences organizatori vairākkārt atgādina žurnālistiem, lai neuzdodam bērniem sāpīgus jautājumus, kas liktu vēlreiz izdzīvot reiz jau izsāpēto. Es jūtos vainīga, ka man ar viņu par to jārunā un visa saruna ir kā pastaiga pa pirmo ledu, tas bīstami krakšķ zem manām kājām.