Savukārt ārste Andra Levite koncerta laikā atgādināja, cilvēkam beidzamā dzīves posmā ir citas prioritātes, citas prasības un cerības nekā cilvēkam ar akūtu saslimšanu. Slimnīcas palātā šīs mirstošā cilvēka prasības pilnvērtīgi izpildīt nav iespējams. "To, ko nevar, un pēc mana uzskata arī nevajag, nodrošināt akūto gadījumu slimnīcām, to var hospiss. Mēs visi iesim šo pēdējo ceļu. Tādēļ ir labi zināt, ka būs vieta, kur varēsim cieņpilni aiziet no šīs dzīves," teica Andra Levite.
Arī Latvijas Ārstu biedrības prezidente, ārste Ilze Aizsilniece papildināja Levites kundzes teikto, balstoties savā pieredzē, strādājot ārzemēs: "Kad ģimene uzzināja, ka tuviniekam atlikušas vien pēdējās dienas vai stundas, viņu veda atpakaļ uz mājām, jo ticēja – ja cilvēks "aiziet" mājās, viņš "aiziet" debesīs. Žēl, ka mēs to nesaprotam, un tajā pēdējā mirklī, kad slimniekam paliek grūti, viņš nespēj pārvietoties un elpot, mēs mēģinām viņu nogādāt slimnīcā. Tā nevajag darīt. Bet šādai izpratnei vajadzīgas zināšanas. Mums visiem, arī mediķiem." I.Aizsilniece arī uzsvēra, ka hospisa aprūpe palīdz ne tikai pacientam un viņa tuviniekiem, bet arī medicīnas sistēmai kopumā. Ja hospisa aprūpes komanda pacientus apciemo viņu mājās, ļaujot saglabāt neatkarību, ierasto dzīves vidi un ritmu, tiek novērsta arī nevajadzīga slimnīcu noslodze.
Labdarības koncertā piedalījās arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs, par paliatīvās nozares "tēvu" dēvētais ārsts Vilnis Sosārs, kuram par paveikto pērn piešķīra Triju zvaigžņu ordeni, kurš, stāstot, ko vēlas nedziedināmi slimi pacienti slimnīcā, citēja visbiežāk dzirdēto frāzi: "Man nav bail no nāves, bet no ciešanām."