Divi ST tiesneši nepiekrīt vairākiem tiesas secinājumiem lietā par padomju režīmu slavinošu objektu demontēšanu

Šodien oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" publicētas ST tiesneša Jāņa Neimaņa un tiesneša Gunāra Kusiņa atsevišķās domas par spriedumu lietā likumā noteikto pienākumu pašvaldībām demontēt padomju režīmu slavinošus objektus. ST iepriekš normu atzina par atbilstošu Satversmei, bet tiesneši nepiekrīt vairākiem spriedumā izklāstītiem secinājumiem, tai skaitā par nepieciešamo finansējumu objektu demontēšanai.

Kusiņš nepiekrīt ST vairākuma secinājumam par likuma 8.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1.pantam un 101.panta otrās daļas pirmajam teikumam, ar kuru pašvaldībai bija uzlikts par pienākumu daļēji finansēt objektu demontēšanu no pašvaldības budžeta.

Viņš norāda, ka likumā definēto objektu atrašanās publiskajā ārtelpā jau ilgstoši radīja ar Latvijas valsts nepārtrauktības principu nesavienojamu, kā arī sabiedrībai nesaprotamu stāvokli un valstij jau sen bija pienākums ieplānot nepieciešamos līdzekļus tādu objektu demontāžai, kuru atrašanās publiskajā ārtelpā nav savienojama ar Latvijas valsts nepārtrauktības principu. Tomēr tas ilgstoši netika paveikts.

Saeima likumu pieņēma pēc tam, kad likums "Par valsts budžetu 2022.gadam" jau bija pieņemts un stājies spēkā, proti, spēkā bija stājies Daugavpils pilsētas budžets.

Tiesnesis piekrīt ST vairākumam, ka maznozīmīga finansiālā ietekme automātiski nerada pašvaldību finanšu autonomijas principa pārkāpumu, taču nevar piekrist, ka šādas ietekmes un finansiālā sloga novērtēšanai varētu tikt izmantota metode - procenti no iepriekš plānotajiem izdevumiem vai metode - procenti no plānotajiem ienākumiem.

Finanšu autonomijas princips vienādi izpaužas pret visām pašvaldībām, un šis princips nav saprotams tā, kas tas ļauj nekompensēt izdevumus tām pašvaldībām, kurām iepriekš plānotie izdevumi vai ienākumi ir bijuši lielāki un attiecīgi jaunuzdotā uzdevuma ietekme, iespējams, procentuāli mazāka, līdz ar ko - tiesnesis nepiekrīt ST vairākumam, ka pašvaldībai bija pieejams atbilstošs finansējums, un uzskata, ka konkrētajos apstākļos likuma 8.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam un 101.panta otrās daļas pirmajam teikumam.

Arī Neimanis uzskata, ka likuma 8.panta pirmā daļa pārkāpj finansējuma sasaistes principu un attiecīgi pašvaldības principu. Līdz ar to likuma 8.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1.pantam kopsakarā ar Satversmes 101.panta otrās daļas pirmo teikumu un, lai novērstu situāciju, kurā pašvaldība ir nepamatoti finansējusi valsts uzdevumu un ST bija jāatzīst likuma 8.panta pirmā daļa par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža.

ST secināja, ka likumā definētos objektus neaptvēra pašvaldību autonomā funkcija - rūpes par kultūru, jo šie pieminekļi esot bijuši padomju propagandas instruments un tādējādi pastāvējuši pretēji valsts nepārtrauktības principam.

Tiesnesis nepiekrīt šādam secinājumam, jo spriedums dala mākslu un kultūru divās daļās atkarībā no tā, kādu vēstījumu tā sniedz. Līdz ar to apstrīdētās normas ierobežoja arī pašvaldības autonomo funkciju - rūpes par kultūru.

Tiesnesis, kurš balsojis pret viedokli, kas izteikts spriedumā, divu nedēļu laikā no sprieduma pieņemšanas izsaka rakstveidā savas atsevišķās domas. Tiesneša atsevišķās domas pievieno lietai un publicē oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis” pēc diviem mēnešiem no sprieduma pieņemšanas dienas. Tiesnešu atsevišķās domas ir viens no līdzekļiem, kā tiek nodrošināta tiesneša individuālā neatkarība un tiesneša tiesības uz vārda brīvību. Tiesneša atsevišķās domas ir demokrātisks mehānisms, ar kuru tiek demonstrēta tiesnešu uzskatu daudzveidība.

Jau vēstīts, ka likumā noteikto pienākumu pašvaldībām demontēt padomju režīmu slavinošus objektus atzina par atbilstošu Satversmei.

Prasību tiesā iesniedza Daugavpils dome. Tā pauda viedokli, ka Daugavpils pašvaldība 1992.gadā demontējusi tos padomju laikā uzstādītos pieminekļus, kam nav mākslinieciskas vērtības un kas atspoguļo padomju laiku ideoloģiju. Citi objekti esot labā tehniskā stāvoklī un kopš neatkarības atjaunošanas ir kopti un viens pat atjaunots, un tie neslavinot padomju režīmu, bet esot veltīti karā kritušo piemiņai.

Daugavpils pilsētas pašvaldība ar konstitucionālo pieteikumu ST vērsās atkārtoti, jo uzskatīja, ka likuma par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas teritorijā 4.panta otrās daļa, 5.panta otrā un piektā daļa, kā arī 8.panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1. un 101.pantam.

No šiem Satversmes pantiem izriet pašvaldības tiesības pašai pārvaldīt savu teritoriju tās iedzīvotāju interesēs. Daugavpils domes ieskatā, uzdodot pašvaldībai demontēt Ministru kabineta konkrēti noteiktus objektus, valsts iejaucas pašvaldības autonomajā funkcijā gādāt par savas administratīvās teritorijas labiekārtošanu.

Tāpat pašvaldībā pauda, ka likumprojekta pieņemšanas gaitā tai nebija paredzētas tiesības piedalīties ne lēmuma pieņemšanā, ne arī tika nodrošinātas tiesības tikt uzklausītai.

Daugavpils dome norādīja, ka ne no padomju režīmu slavinošo pieminekļu demontāžas likuma 4.panta otrās daļas, ne no citām normām neizrietot, ka, nosakot demontējamos objektus, Ministru kabinetam būtu jāņem vērā vietējie apstākļi katrā pašvaldībā. Šī likuma 8.panta pirmā daļa esot tiešā un skaidrā pretrunā gan pašvaldības principam, kas ietver pašvaldības finanšu autonomiju, gan Eiropas vietējo pašvaldību hartas 9.panta pirmajai un otrajai daļai, uzskata Daugavpils pašvaldībā.

ST secina, ka apstrīdētajās normās par demontējamiem noteiktie Sarkano armiju slavinošie objekti tika uzstādīti ar mērķi pārveidot Latvijas iedzīvotāju atmiņas un emocijas par piedzīvotajiem okupācijas varas noziegumiem pret indivīdiem, cilvēci un valsts iekārtu un atgādināt par padomju varas pastāvīgo klātesību. Ņemot vērā padomju režīmu slavinošo objektu izcelsmes iemeslus un to, ka pašvaldībām jau kopš Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanas bija saistošs valsts nepārtrauktības princips, ST secina, ka jau pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās bija pieļaujama tikai tāda pašvaldību rīcība, kas vērsta uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu, piemēram, objektu demontāža vai ievietošana akreditētos muzejos.

Savukārt apstrīdētajās normās valsts nepārtrauktības princips ticis konkretizēts, ierobežojot pašvaldībai iepriekš pastāvējušās rīcības iespējas attiecībā uz objektu simboliskās ietekmes novēršanu un uzliekot tai konkrētu teritorijas labiekārtošanas pienākumu.

Vērtējot objektu demontāžas pienākuma ietekmi uz pašvaldību autonomās funkcijas izpildi, tiesā atzīst, ka likumdevējs ir devis pašvaldībām rīcības brīvību izvēlēties demontāžas veikšanas veidu, plānot veicamos darbus un to norises laiku. Pašvaldībām bija dota arī iespēja informēt sabiedrību par veicamajiem darbiem. Visbeidzot, netika ierobežota pašvaldību kompetence labiekārtot demontētā objekta teritoriju atbilstoši pašvaldības izpratnei par tās ārējo vidi. Turklāt apstrīdētajās normās ietvertā pienākuma izpildes termiņa noteikšanu citstarp motivēja arī arvien aktīvākā padomju režīmu slavinošo objektu izmantošana propagandas mērķiem un arvien lielākais Latvijas valstiskuma apdraudējums. Līdz ar to ST secina, ka apstrīdētajās normās noteiktais objektu demontāžas pienākums samērīgi ierobežoja pašvaldības autonomo kompetenci.

Vērtējot objektu demontāžas finansēšanas pienākuma atbilstību Satversmes 1.pantam un 101.panta otrās daļas pirmajam teikumam, ST secina, ka okupācijas seku novēršanai un sabiedrības vienotības veicināšanai ir nepieciešama tāda uz vienu mērķi vērsta un solidāra sadarbība starp visiem valsts līmeņiem, kas aptvertu gan tiešo, gan pastarpināto valsts pārvaldi. Turklāt objektu demontāžas pienākuma izpildē tieši likumdevējs ir uzņēmies lielāko finansiālo slogu, jo no valsts budžeta tiek finansēta arī objektu izvērtēšana un dokumentēšana, kā arī noteiktiem kritērijiem atbilstošu demontēto objektu oriģinālo detaļu un fragmentu iekļaušana un uzturēšana Latvijas Okupācijas muzeja krājumā.

Visbeidzot tiesa norāda, ka pieteikuma iesniedzēja ir vienīgā pašvaldības dome, kura uzskatījusi, ka objektu demontāžas pienākums tai radījis nesamērīgu finansiālo slogu. Izvērtējot objektu demontāžas radītā finansiālā sloga faktisko ietekmi uz pieteikuma iesniedzējas budžetu, ST nekonstatē, ka šis slogs būtu liedzis pašvaldībai īstenot tās autonomās funkcijas vai citus uzdevumus, jo tas bija līdzvērtīgs 0,018% no Daugavpils 2022.gada budžetā plānotajiem izdevumiem jeb 0,02% no plānotajiem ienākumiem.

Turklāt jebkurā gadījumā līdzekļi tika izlietoti pašvaldības interesēs tās publiskās vides labiekārtošanai. ST atzina, ka objektu demontāžas pienākuma pamatā esošais valsts nepārtrauktības princips, šā pienākuma vienreizējais raksturs un zemais finansiālais slogs ir faktori, kas to savstarpējā kopsakarā ļauj konkrētajā gadījumā secināt, ka pašvaldībai bija pieejams atbilstošs finansējums.

Jau vēstīts, ka 2022.gada oktobra beigās Daugavpilī tika nojaukti bijušajā Slavas skvērā esošie pieminekļi padomju karavīriem.

Valdības apstiprinātajā sarakstā bija iekļauti divi demontējami objekti, kas atradās Daugavpilī. Viena bija piemiņas vieta Sarkanās armijas karavīriem, kas atrodas 18.novembra ielā, bijušajā Slavas skvērā, bet otrs bija piemineklis Sarkanās armijas 360.strēlnieku divīzijas karavīriem.

Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš ilgstoši centās panākt, lai pieminekļi netiek nojaukti. Pašlaik tas jau ir izdarīts.

Jautājums par pieminekļu nojaukšanu īpaši aktualizējās pēc Krievijas sāktā kara pret Ukrainu.