Lūk, draugi, stāsts kā no pasaku grāmatas, stāsts kā no paralēlās realitātes. Latvija, 19. gadsimta beigas, Vērmaņdārzā ar milzu balonu debesīs trīs kilometru augstumā uzlido it kā Linkolna māsasdēls, kurš turklāt esot redzējis, kā tēvoci nošauj teātrī, ielido mākonī un iegāžas Daugavā. Izdzīvo. Pagaidām.

Nupat tika nosaukti 2023. gada jaunvārdi, izraisot milzīgu sašutumu un šūmēšanos sociālo tīklu lietotāju vidū. Daži atteicās jelkad mūžā vairs ēst soļanku, ja tā nu būs jāsauc par sāļviru, kas pārāk daudziem nesaprotamu iemeslu dēļ raisa asociācijas ar vīrieša sēklu. Citi nespēja pieņemt, ka dzimumorgānus nu varēs dēvēt ne tikai par vagīnu un ziceli, bet arī par turleju. Bet vēl dažiem likās nepieņemami veikalā pie kases lūgt padot nevis “to tur figņu, nu, to gareno h*jņu”, bet gan pirkumšķirtni.

Man ir vecvārdu un jaunvārdu fetišs, tāpēc izbaudu ikkatra vecvārda atgriešanos no mirušo pasaules dzīvajo, tāpat kā jaunu vārdu dzimšanu no nekurienes kurienē. Tāpēc, kad lasīju par izpletņlēcēju Šarlu Lerū, kurš ar savu krītamo širmi esot iegāzies Daugavā, bet vēlāk Baltijas jūrā, kur arī ņēmis galu, es uzreiz nodomāju: “Diez kāds skandāls sabiedrībā valdīja, kad valodnieki krītamo širmi piedāvāja pārdēvēt par izpletni?”

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X