:format(webp)/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)
Olena Jahupova negribēja pamest ģimenes suni un tāpēc nepaspēja aizbēgt no Kamjankas-Dņiprovskas, pirms to okupēja Krievijas karaspēks. Pēc spīdzināšanas un cietumā pavadītiem mēnešiem Krievijas propagandisti nofilmēja Olenas "atbrīvošanu"... Un tūlīt pēc tam atdeva ukrainieti cilvēku paverdzinātājam, kurš lika rakt krieviem tranšejas. No piespiedu darba ukraiņi parasti dzīvi neatgriežas, un viņai tas izdevās tikai laimīgas nejaušības dēļ, stāsta Olena. Viņa palīdzējusi identificēt sešus noziedzniekus, pret kuriem izvirzītas apsūdzības.
Lai arī kopš Krievijas 2022.gada 24.februāra iebrukuma Ukrainā šonedēļ apritēs divi gadi, no kara nedrīkst nogurt. Sarūkot militārajam atbalstam, sarūk arī Ukrainas iespējas atgūt Krievijas okupētās teritorijas – un var pat nākties zaudēt jaunas, kā tas pavisam nesen pēc smagām kaujām notika ar Avdijivku. Okupācija ir ne tikai nelikumīga svešas teritorijas piesavināšanās. Okupācijā civiliedzīvotāji piedzīvo vislielākās šausmas: spīdzināšanu, ieslodzījumu, nolaupīšanu, nogalināšanu, deportāciju, kultūras un identitātes iznīcināšanu, izmantošanu propagandā, ģimeņu izšķiršanu un bērnu nelikumīgu izvešanu, lai tos varētu "adoptēt" svešinieki. Pirms kara otrās gadadienas TVNET intervēja ukraiņus, kuriem no okupācijas palaimējies izkļūt dzīviem – ne visiem tā veicas –, un tos, kuri paši bijuši frontē. Ukrainas karavīri un civiliedzīvotāji negrasās padoties. To nedrīkst darīt arī pārējā pasaule.
Zaporižjas apgabala pilsētas Kamjankas-Dņiprovskas okupācija sākās 2022.gada 27.februārī. "Tanku kolonnas iebrauca bez neviena šāviena," portālam TVNET saka Olena. "Tā bija ļoti klusa un ļoti ātra okupācija."
Krievijas karaspēks uzreiz sāka veidot savas okupācijas institūcijas, piemēram, policiju. Daļa vietējo paši sāka sadarboties ar jauno okupācijas varu, jo saredzēja iespēju iekārtoties labākā amatā vai saņemt cita veida labumus. Citus okupācijas vara mēģināja pielabināt – to vidū bija arī Olena, kuras izglītība un ilggadējā pieredze ierēdniecībā būtu lieti noderējusi. "Man piedāvāja amatu. Pateicu, ka padomāšu, bet tā arī nekad neaizgāju atpakaļ."
Kad Olena beidzot pieņēma lēmumu aizbraukt, tas nebija viegli izdarāms, jo rindās pie blokposteņiem varēja nākties gaidīt nedēļu. Baidoties, ka kopā ar liela auguma suni to izdarīt būs vēl grūtāk, viņa okupētajā Kamjankā–Dņiprovskā palika līdz pat oktobrim. Kavēšanās gan izrādījās velta – okupanti vēlāk tik un tā nošāva ģimenes mīļoto suni.