Intervija ar infektoloģi Ludmilu Vīksnu ⟩ "Slimojot ar gripu, cilvēks jau nenomirst no tā, ka viņam sāp kakls"

Par to, kā sadzīvot ar vīrusiem, kādi ir populārākie mīti par gripu, Covid-19 un citām vīrusinfekcijām, kā rīkoties, sajūtot pirmās slimības pazīmes, un ko profesore domā par tādiem ekstrēmiem pretvīrusu pasākumiem kā pelde āliņģī un karsēšanās pirtī, lasi intervijā.

Atskatoties uz infektoloģijā pavadītajiem gadiem – kā jūs domājat, kura no vīrusinfekcijām ir sagādājusi cilvēcei vislielākās galvassāpes?

Starp divām svarīgākajām būtu jāpiemin imūndeficīta vīruss jeb HIV un otra – SARS-CoV-2, kas izraisa saslimšanu ar Covid-19. Pa šo laiku citas tik nozīmīgas un iepriekš nezināmas vīrusu infekcijas nav bijušas. No infekcijas slimību viedokļa kovids ir tikpat neparasta saslimšana kā HIV, tikai, ja HIV gadījumā, sastopoties ar ierosinātāju, imunitāte pārstāj reaģēt, tad kovida gadījumā ir pilnīgi pretēji – imunitāte sāk reaģēt pārlieku aktīvi. Turklāt var būt periods, kad pacientam nav vispār nekādu sūdzību, bet tad pēkšņi parādās sūdzības, kas slimības sākumposmā nav likušas par sevi manīt, piemēram, pazūd oža.

Ir secināts, ka SARS-CoV-2 ļoti nopietni ietekmē arī smadzeņu darbību, kas iepriekš nekad nebija tādā apmērā novērots pie akūtām respiratorām infekcijām.

Diemžēl vīruss ir konstatēts arī mirušo pacientu smadzenēs.

Vai nav tā, ka mēs vīrusus uztveram pārāk nenopietni? Kādi ir populārākie mīti par vīrusslimībām?

Ja runājam par akūtām respiratorām vīrusu infekcijām, tad bieži vien maldīgi uzskatām, ka šīs slimības ir ļoti vienkāršas, bez smagām saslimšanas formām, un no tām teju neviens nemirst. Bet faktiski ir tā, ka ar šīm slimībām slimo un inficējas ļoti daudzi, jo vīrusu izplatības ceļš ir ļoti vienkāršs – pa gaisu, to praktiski nekādā veidā nevar ierobežot. Attiecībā pret inficēto skaitu to, kuri nonāk slimnīcās, nav sevišķi daudz, bet, piemēram,

šobrīd Latvijā ir vienāds skaits mirušo gan no gripas, gan no Covid-19. Tā ka pilnīgi noteikti nevar teikt, ka akūtās respiratorās vīrusu saslimšanas ir pilnīgi nekaitīgas.

Otrs lielākais mīts ir uzskats, ka vīrusu saslimšanas var ārstēt ar antibakteriāliem līdzekļiem, kurus ikdienā dēvējam par antibiotikām. Cilvēki pērk antibakteriālos līdzekļus un domā, ka tie līdzēs pret vīrusiem, bet patiesībā tas tā nestrādā, jo ar šiem līdzekļiem nevar izārstēt vīrusu slimības, bet tikai bakteriālas komplikācijas. Pret vīrusiem ir īpaši antivirāli preparāti. Turklāt nekādā gadījumā nevajadzētu sākt pašārstēšanos ar antibiotikām, kurām pieder gan antibakteriāli, gan antivirāli, gan antiparazitāri preparāti, bet doties pie ārsta, lai piemeklētu konkrētajam gadījumam vispiemērotāko preparātu, devu un ārstēšanas ilgumu.

Trešais mīts – daudzi joprojām uzskata, ka pret akūtajām respiratorajām vīrusu infekcijām nav speciālu līdzekļu, bet tā nav tiesa, jo mūsdienās ir pieejami efektīvi recepšu medikamenti pret gripu. Ja tos lieto pirmajās saslimšanas dienās, rezultāts ir ļoti labs – tie atvieglo gan slimības gaitu, gan mazina mirstību. Tā ka var droši teikt, ka atšķirībā no kovida, pret kuru pagaidām ir tikai vakcīna,

no gripas mūs var pasargāt ne tikai vakcīna, bet arī zāles.

Vai ir kādas pazīmes, pēc kurām cilvēks mājas apstākļos nekļūdīgi var atšķirt vīrusa ierosinātu respiratoro saslimšanu no bakteriālas? Un ko varam darīt, sajūtot pirmās slimības pazīmes?

Mājās tikai pēc simptomiem, bez analīzēm, ne tikai pats slimnieks, bet reizēm pat ārsts nevarēs nekļūdīgi noteikt precīzu diagnozi, tādēļ mans ieteikums būtu, gatavojoties rudens-ziemas sezonai, vakcinēties pret gripu. Ja cilvēks kādu iemeslu dēļ nevar vai negrib vakcinēties, es ieteiktu konsultēties ar ārstu un jau savlaicīgi iegādāties pretgripas zāles – ja nu tomēr gadās saslimt, tad ir svarīgi zāles sākt lietot nekavējoties – pirmo 72 stundu laikā, kopš parādījušies pirmie simptomi. Ja tas tiks paveikts, tad jau cīņai pret gripu mēs būsim gatavi.

Pret Covid-19 un citām respiratorajām vīrusu saslimšanām, pret kurām speciālu etioloģisku zāļu nav, saslimstot jāizlīdzas ar tautas līdzekļiem.

Ļoti svarīgi ir palikt mājās un vairāk "turēties pie gultas", jo akūtām respiratorām infekcijām sākuma bojājums ir elpceļos un tam seko citas komplikācijas, kas rezultātā noved pie skābekļa trūkuma organismā.

Tā ir ļoti nopietna veselības problēma, ko var mazināt, samazinot fizisko slodzi, – veicot fiziskas aktivitātes, daļa skābekļa tiek izmantota muskuļu darbības atbalstam, vai arī papildus pievadot skābekli, kā tas notika slimnīcās kovida laikā.

Kāda ir imunitātes nozīme cīņā ar dažādām saslimšanām un kā mēs to varam stiprināt?

Jāsaprot, ka imūnsistēma cilvēka organismā ir ļoti sarežģīti konstruēta. Imūnsistēmas traucējumi ir ne mazāk sarežģīti un bīstami kā nervu sistēmas vai sirdsdarbības traucējumi, un tai lietai ir jāpieiet ārkārtīgi nopietni. Daļa domā, ka saēdīsies ķiplokus vai dzērvenes un lieta būs darīta. Ķiploki un dzērvenes – tas ir ļoti labi, bet ne vienmēr tam ir sakars ar imunitāti. Vienmēr esam teikuši, ka gripas laikā vajag uzņemt C vitamīnu, kaut gan tiešā veidā tam ar imunitāti nav sakara. Kāpēc tā? Jo, slimojot ar gripu, cilvēks jau nenomirst no tā, ka viņam sāp kakls, bet tādēļ, ka viņam ir bojāti asinsvadi. Gripa bojā sīko asinsvadu iekšējo slānīti, izmainot asinsvadu caurlaidību, kam seko citas nepatikšanas, un tādēļ cilvēks var pat nomirt.

Sajūtot pirmos slimības simptomus, C vitamīns, uzņemts lielākā devā nekā parasti, pozitīvi iedarbojas uz asinsvadu sieniņām.

Līdzīgi ir ar D vitamīnu – pat ja neesam saslimuši, būtu vēlams sekot, lai tas turas normā, jo tam ir liela nozīme daudzās organisma sistēmās. No otras puses, tā kā mēs dzīvojam ziemeļos, kur ir izteikts saules trūkums, pieļaujams, ka organisms ir zināmā mērā samierinājies un iztiek ar mazāku D vitamīna daudzumu.

Vispār jau normālam cilvēkam, kuram nav hronisku vai ģenētisku slimību, ar imūnsistēmu parasti viss ir kārtībā.

Tiesa, ar nosacījumu, ja viņš pareizi ēd, pietiekami daudz laika velta fiziskām aktivitātēm, bez vajadzības nelieto medikamentus – tad imūnsistēma pati sevi saregulē. Protams, mēdz būt arī imūnsistēmas novirzes, bet tās nav tik vienkārši nosakāmas, piemēram, pēc kopējās asinsainas vai urīna analīzēm. Ja tomēr rodas kādas aizdomas, piemēram, cilvēks bieži slimo ar nopietnām slimībām, viņam ir ļoti maza izturība pret fizisko slodzi, tad jādodas pie sava ārsta, lai veiktu speciālus izmeklējumus un analīzes, ar kuru palīdzību var noteikt imūnsistēmas traucējumus, un saņemtu attiecīgu ārstēšanu.

Bet, ja mēs runājam par to imūnsistēmu, kuru ārsti sauc par "specifisko" un kura nosaka, vai organismā ir antivielas pret konkrētu ierosinātāju, jāzina, ka šīs antivielas veidojas pēc ļoti konkrētas shēmas: kolīdz organismā parādās kāds svešs elements – un tie var būt ne tikai vīrusi vai baktērijas –, organisms mēģina no tā atbrīvoties un imūnsistēma tiek izmantota, lai veidotu antivielas pret "iebrucēju". Organismam pirmo reizi saskaroties ar kaut ko svešu, kā, piemēram, tas bija SARS-CoV-2 gadījumā, nevienam vēl nebija antivielu, tāpēc sākumā slimoja ļoti daudz cilvēku. Antivielas izstrādājās tikai pēc 10-14 dienām un tikai inficētajiem, jo antivielas mēs viens otram nodot nevaram – tikai mamma savam jaundzimušajam bērniņam, un arī tad uz salīdzinoši īsu laiku.

Bet, tā kā šobrīd cilvēkiem visā pasaulē antivielu līmenis pret SARS-CoV-2 ir augsts, tad šajā sakarā nekāda pandēmija nav gaidāma.

Arvien biežāk izskan viedokļi par slimību X, kas nākotnē varētu izraisīt jaunu pasaules mēroga pandēmiju. Vai, jūsu ieskatā, bažas ir pamatotas?

Tādas slimības pagaidām nav – vienkārši cilvēce un mūsdienu speciālisti, balstoties uz līdzšinējo pieredzi, domā, kā varētu jau savlaicīgi sagatavoties SARS-CoV-2 līdzīgai epidēmijai – kas būtu jāizdara, lai mēs varētu izvairīties no līdzīga scenārija. Īsti jau neko lielu mēs šobrīd pasākt nevaram, ja nu vienīgi sagatavot bāzi – matricu vakcīnām. Tas, manuprāt, ir tas, kas mums būtu darāms.

Turpinot par vakcīnām – vai antivielas, kas veidojas pēc vakcinēšanās, atšķiras no tām, kas organismā izstrādājas pēc pārslimošanas?

Ir tā, ka antivielas, kas veidojas pēc vakcinēšanās, dažu infekciju gadījumā atšķiras no tām, kas veidojas pēc pārslimošanas. Ņemot par piemēru kovidu, šobrīd zināms, ka gan antivielas pēc vakcīnas, gan pēc pārslimošanas organismā nesaglabājas pietiekoši ilgi. Tādēļ, sākoties pandēmijai, bija ieteikums vakcinēties visiem – jo, ja tu neesi slimojis un neesi vakcinējies, tad antivielu tev nav nemaz un ir ļoti liela iespēja saslimt.

No sabiedrības veselības viedokļa kovida revakcinācija šobrīd ir mazāk nozīmīga, jo, kā jau iepriekš minēju, lielākajai daļai jau ir antivielas – mēs teju visi jau esam sastapušies ar šo vīrusu.

Pūļa imunitāte pret kovidu – tas ir lieliski, bet tomēr vai nav tā, ka mājsēde un citi pandēmijas laikā ilgstoši ievērotie profilakses pasākumi ir ietekmējuši cilvēka spēju pretoties citām infekcijām, kaut vai tai pašai gripai?

Jāpiekrīt, ka kopumā mūsu specifiskā imunitāte ir gājusi uz slikto pusi – proti, antivielu daudzums pret citām vīrusu respiratorām slimībām, tāpēc ka

2,5 gadu laikā, kad mēs bijām spiesti izolēties viens no otra, mēs izolējāmies ne tikai no SARS-CoV-2, bet no visām respiratorajām infekcijām, līdz ar to zuda organisma "atmiņa", uz ko mēs cerējām, sastopoties ar kādu vīrusu.

Runājot līdzībās – ja mēs kaimiņu redzam katru dienu, tad mēs labi zinām, kā viņš izskatās, bet, ja mēs satiekam viņu reizi 10 gados, tad jāsāk domāt, tas ir viņš vai tomēr nav, un ar antivielām ir tāpat, līdz ar to mēs esam kaut ko no imunitātes zaudējuši. Tiesa, es varu uzteikt mūsu sabiedrību, jo šogad esam vakcinējušies pret gripu daudz uzcītīgāk nekā citus gadus.

Un ko jūs sakāt par tādiem ekstrēmiem pretvīrusu pasākumiem kā peldes āliņģī, vārtīšanās sniegā un karsēšanās pirtī?

Liels aukstums vai karstums organismam ir stress. Ir reizes, kad stress organismam var palīdzēt savākties, tomēr,

ja ir jau parādījusies temperatūra, tad lēkt āliņģī vai sniega kupenā es noteikti neieteiktu.

Ja ir aukstuma sajūta, tad pasildīties pirtiņā var, tomēr, ja slimība ir jau attīstījusies, diezin vai tas ir tā vērts – gulta un miers būs stipri labāka izvēle.

Jaunās tehnoloģijas vakcīnās (mRNS) ir pavērušas jaunu lappusi zinātnē, notiek izpēte to lietošanai citās medicīnas jomās (onkoloģija utt.). Vai nākotnē būtu iespējama vakcinācija pret visu, kas apdraud cilvēku?

Kaut gan zinātnieki, protams, pie tā nenogurstoši strādā un cer uz Nobela prēmiju, tikai pavisam nesen ir izgudrota vakcīna, kurā apvienoti vairāki gripas ierosinātāji, tādēļ grūti iedomāties, cik daudz laika vajadzētu, lai radītu vakcīnu, kas iedarbotos pret visiem vīrusiem, baktērijām un citiem slimību ierosinātājiem. Tas būtu fantastiski, bet es šaubos, ka kaut kas tāds ir iespējams pārredzamā nākotnē, jo, kā jau teicu, – jāatceras, ka mēs tomēr neesam dabas kronis.

Raksts tapis sadarbībā ar "Lotos Pharma".