Badastreiks kā protesta forma man vienmēr šķitis visnotaļ amizants. Tāds – hei, es tagad pārstāšu ēst un esmu pat gatavs ilgtermiņā neatgriezeniski sačakarēt savu veselību, nu gan visi brangi dabūs! Ja tas tomēr neizdodas un nesniedz vēlamos rezultātus, tad nākamais solis varētu būt, piemēram, salauzt sev roku vai kāju. Vārdu sakot – badastreiks ir viena no stingrākajām protesta formām, jo tā var pamatīgi ieriebt pārējiem.

Ārzemēs šis droši vien ir populārāk, jo tādējādi daudziem izdodas pievērst kādai problēmai starptautisku uzmanību. Piemēram, Navaļnija vai grupas “Pussy Riot” sāktie badastreiki. Tomēr arī Latvijā ne vienu vien reizi cilvēki nonākuši pie šī galējā soļa speršanas.

Tā, piemēram, savulaik kāda vietējā Balvu iedzīvotāja pieteica badastreiku, jo kaimiņiene viņas īpašumā patvaļīgi izbērusi būvgružus. Aivars Lembergs uzsāka badastreiku, kas bija vērsts “pret policijas un Ģenerālprokuratūras patvaļu”. Viņš gan lūdza nodrošināt ārsta uzraudzību, jo neies jau gluži tik ļoti protestēt, lai pašam atgadītos kas nelāgs.

Kāds Kokneses iedzīvotājs pieteica badastreiku, protestējot pret aukstā ūdens tarifiem. Problēma bija tāda, ka viņš par ūdeni maksājis pēc “saviem aprēķiniem”, nomaksājot tikai daļu no summas, tāpēc uzkrājies parāds. Savukārt Daugavgrīvas cietuma ieslodzītie 2012. gadā pieteica pamatīgu badastreiku slikti mazgāto trauku dēļ. Un nevis par slikti mazgātiem traukiem cietuma ēdnīcā, bet gan soda izolatorā, kurā ieslodzītie nonāk par cietuma režīma pārkāpumiem.

Komentāri (3)
CopyLinkedIn Draugiem X