Satversmes tiesas priekšsēdētājs: Valodu zināšanas ir cieņas apliecinājums valstij (4)

Norma, ar kuru Krievijas pilsoņiem jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai jāapliecina latviešu valodas zināšanas, ir uzskatāma par vienkāršas cieņas izrādīšanu ārvalstniekam pret Latvijas valsti, sabiedrību un kultūru, preses konferencē pēc Satversmes tiesas (ST) sprieduma pasludināšanas par apstrīdēto normu sacīja ST priekšsēdētājs Aldis Laviņš.

Viņš norāda, ka ST spriedumā ir atziņa par to, ka Latvijā var uzturēties tikai tāds ārvalstnieks, kurš nerada apdraudējumu Latvijas valstij un tās sabiedrībai.

Jau vēstīts, ka ST šodien par atbilstošu valsts pamatlikumam atzina normu, ar kuru Krievijas pilsoņiem jaunas uzturēšanās atļaujas iegūšanai jāapliecina latviešu valodas zināšanas.

Satversmes tiesa atzina, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkts spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei. Tiesa secināja, ka pēc būtības apstrīdētā norma, skatot to sistēmiski kopsakarā ar citām tiesību normām, sniedz Krievijas pilsoņiem reālu iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu, lai turpinātu uzturēties Latvijas teritorijā, ja vien pati persona ir motivēta veikt tam nepieciešamās darbības. Tādējādi šīm personām ir nodrošināta iespēja turpināt uzturēt jau izveidojušās sociālās saiknes.

Pieteikumu iesniedzēji ir Krievijas pilsoņi, kuri pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punkta pamata. ST šajā lietā vērtēja Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58.punkta (redakcijā, kas ir spēkā no 2023.gada 20.aprīļa) atbilstību Satversmes 1.pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, 91.panta pirmajā teikumā paredzētajam tiesiskās vienlīdzības principam un 96.pantā ietvertajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 4.pantā nostiprinātajam kolektīvās ārvalstnieku izraidīšanas aizliegumam.

Apstrīdētā norma attiecas uz Krievijas pilsoņiem, kas ir bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi un ir pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā, pamatojoties uz tiem izsniegtām atļaujām. Apstrīdētā norma noteic brīdi, līdz kuram minētās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir derīgas, būtībā norādot, ka pēc šā brīža tās zaudē spēku. Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētā norma un no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana, kā arī iespējamā izraidīšana no valsts ietekmē personas sociālo saišu kopumu ar sabiedrību, kurā viņa ir pastāvīgi dzīvojusi, tādējādi ierobežojot Satversmes 96.pantā noteiktās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu valsts drošības aspektā, ST norādīja, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums, īpaši šobrīd, kad norisinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā. Tāpat tika ņemts vērā tas, ka jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē Krievija ar savām izaicinošajām un agresīvajām militārajām un hibrīdajām aktivitātēm.

Latvijas valsts drošību apdraud Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas, kurās tiek izmantota arī propaganda un dezinformācija. Savukārt personas, uz kurām attiecas apstrīdētā norma, ir izvēlējušās nodibināt lojalitātes un solidaritātes attiecības ar Krieviju, jo kļuvušas par šīs valsts pilsoņiem. Pilsonība dod personai tiesības un uzliek pienākumus attiecībā uz savu pilsonības valsti.

ST norādīja, ka valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus valsts drošības riskus un attiecīgi arī mainīt savu imigrācijas politiku, lai uz tiem reaģētu. Tiesa uzsvēra, ka Krievija ir atzīta par terorismu atbalstošu valsti un apstrīdētā norma nodrošina to, ka tās pilsoņi Latvijas teritorijā var uzturēties tikai tādā gadījumā, ja neapdraud valsts drošību. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir saistīts ar nepieciešamību mazināt drošības riskus un vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzību.

Savukārt, vērtējot apstrīdētajā normā ietverto pamattiesību ierobežojumu kontekstā ar valsts valodas prasmes pārbaudi, ST jo īpaši uzsvēra, ka latviešu valoda ir sabiedrības kopējā saziņas un demokrātiskās līdzdalības valoda. Latvijas valstij ir pienākums attīstīt un aizstāvēt vienīgo valsts valodu - latviešu valodu. Tādēļ tiesa secināja, ka tiesiskais regulējums, kas vērsts uz valsts valodas stiprināšanu, aizsargā demokrātisku valsts iekārtu. Tas ir vērsts arī uz to, lai personas, kas ikdienā vada savu dzīvi Latvijā, veidojot sociālās saiknes, strādājot un iesaistoties ikdienas saziņā ar citiem cilvēkiem, spētu lietot latviešu valodu vismaz pamata līmenī, tādējādi respektējot citu personu tiesības saziņā lietot valsts valodu. Līdz ar to ST secināja, ka apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums valsts valodas stiprināšanas aspektā ir vērsts uz demokrātiskas valsts iekārtas un citu cilvēku tiesību aizsardzību.

ST secināja arī to, ka gadījumā, ja persona nav izpildījusi normatīvajos aktos noteiktās prasības, lai iegūtu tiesisku pamatu turpināt uzturēties Latvijā, attiecībā uz to var tikt izdots izbraukšanas rīkojums vai secīgi lēmums par ārzemnieka piespiedu izraidīšanu.

Šādas sekas var iestāties tikai tad, ja persona pati savā labā nerīkojas, bet samierinās ar tiesību normās paredzētajām sekām. Šāda nostāja liecina par to, ka persona nav sevišķi ieinteresēta savu pamattiesību aizsargāšanā. Ja personai ir svarīga savas privātās dzīves aizsardzība un izveidojušos sociālo saišu saglabāšana, bet tā pat nemēģina kārtot valsts valodas prasmes pārbaudi, tad pastāvīgās uzturēšanās atļaujas anulēšanu un iespējamo personas izraidīšanu no valsts nevar uzskatīt par nesamērīgiem pasākumiem.

ST secināja, ka saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu ir nodrošināta un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir ievērots. Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma, kas vērsts uz valsts drošības un valsts valodas stiprināšanu, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Attiecīgi ST atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais personas pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 96.pantam.

Ņemot vērā to, ka apstrīdētās normas pieņemšana bija saistīta ar Krievijas uzsākto karu Ukrainā un attiecīgi iespējamiem Latvijas valsts drošības riskiem, ST atzina, ka Krievijas pilsoņi neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar visiem citiem ārzemniekiem, kas ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju. Proti, citu ārzemnieku pilsonības valstis neatrodas Latvijai kaimiņos, nav uzsākušas karadarbību savās kaimiņvalstīs un vēsturiski nav apdraudējušas Latvijas valsts drošību. Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

Savukārt, vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 4.pantam, ST secināja, ka apstrīdētā norma neparedz ārzemnieku - uz Imigrācijas likuma 24.panta pirmās daļas 8.punkta pamata pastāvīgās uzturēšanās atļauju ieguvušo Krievijas pilsoņu - automātisku izraidīšanu no Latvijas teritorijas.

Šīm personām ir dotas iespēja iegūt Eiropas Savienības (ES) pastāvīgā iedzīvotāja statusu, tiesības pieprasīt jaunu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, tiesības pieprasīt atļauju uzturēties Latvijas teritorijā, lai nākamo divu gadu laikā iegūtu ES pastāvīgā iedzīvotāja statusu vai arī citu uzturēšanās atļauju.

Apstrīdētā norma sistēmiski kopsakarā ar citām Imigrācijas likuma pārejas noteikumu normām noteic, ka ir jāņem vērā personas individuālie apstākļi, kā arī padara iespējamo personas izraidīšanu atkarīgu no pašas personas rīcības. Ja persona neiegūst jaunu tiesisko pamatu, kas tai ļautu arī turpmāk uzturēties Latvijas teritorijā, persona var norādīt savus argumentus pret izraidīšanu gan kompetentajai iestādei, gan tiesai, un tām šie argumenti katrā individuālajā gadījumā ir jāizvērtē. Līdz ar to ST atzina, ka apstrīdētā norma atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4.protokola 4.pantam.

Iekšlietu ministrija iepriekš lēsa, ka jaunās Imigrācijas likuma prasības attiecas aptuveni uz 25 000 Krievijas pilsoņu, no kuriem aptuveni 5000 ir vecāki par 75 gadiem.