/nginx/o/2024/02/21/15900157t1h6d8c.jpg)
Kad pilsēta nonāk Krievijas armijas okupācijā, būt vīrietim karaklausības vecumā ir īpaši bīstami – pat ja esi civilists. Spilgta liecība bija fotogrāfijas no Bučas, kur pēc atbrīvošanas uz ielām tika atrasti spēka gados esošu vīriešu līķi ar aiz muguras sasietām rokām. Trīsdesmitgadnieki Mikita Horbans un Volodimirs (vārds mainīts) no gūsta atgriezās spīdzināti, pusaudža svarā, fiziski sakropļoti. Bet vismaz dzīvi.
Šis ir arhīva raksts. Tas pirmoreiz publicēts 2024. gada 22. februārī!
Kad sākās Krievijas 2022.gada 24.februāra iebrukums Ukrainā, tolaik 31 gadu vecais Mikita Horbans studēja un strādāja slimnīcā Andrijivkā, Kijivas apgabalā. Pašās pirmajās kara dienās karš vēl nebija atnācis līdz Andrijivkai, tikai tālumā bija redzami dūmi un skanēja sprādzieni. Dažas dienas vēlāk krievu tehnikas kolonnas sāka braukt uz netālu esošo Makarivu (pēc atbrīvošanas atklājās, ka okupanti tur bija noslaktējuši vairāk nekā 200 civiliedzīvotāju).
Mikita ar ģimeni gribēja bēgt. Mantas jau bija sapakotas un ieliktas automašīnā, taču tobrīd degvielu vairs nekur nevarēja dabūt. Iebrukuma sestajā dienā Andrijivkā ienāca Krievijas karaspēks.
"Paslēpāmies pagrabā un gaidījām, kad viss beigsies," stāsta Mikita.
:format(webp)/nginx/o/2021/09/22/14085528t1h446f.jpg)