Kad pilsēta nonāk Krievijas armijas okupācijā, būt vīrietim karaklausības vecumā ir īpaši bīstami – pat ja esi civilists. Spilgta liecība bija fotogrāfijas no Bučas, kur pēc atbrīvošanas uz ielām tika atrasti spēka gados esošu vīriešu līķi ar aiz muguras sasietām rokām. Trīsdesmitgadnieki Mikita Horbans un Volodimirs (vārds mainīts) no gūsta atgriezās spīdzināti, pusaudža svarā, fiziski sakropļoti. Bet vismaz dzīvi.

Lai arī kopš Krievijas 2022.gada 24.februāra iebrukuma Ukrainā šonedēļ apritēs divi gadi, no kara nedrīkst nogurt. Sarūkot militārajam atbalstam, sarūk arī Ukrainas iespējas atgūt Krievijas okupētās teritorijas – un var pat nākties zaudēt jaunas, kā tas pavisam nesen pēc smagām kaujām notika ar Avdijivku. Okupācija ir ne tikai nelikumīga svešas teritorijas piesavināšanās. Okupācijā civiliedzīvotāji piedzīvo vislielākās šausmas: spīdzināšanu, ieslodzījumu, nolaupīšanu, nogalināšanu, deportāciju, kultūras un identitātes iznīcināšanu, izmantošanu propagandā, ģimeņu izšķiršanu un bērnu nelikumīgu izvešanu, lai tos varētu "adoptēt" svešinieki. Pirms kara otrās gadadienas TVNET intervēja ukraiņus, kuriem no okupācijas palaimējies izkļūt dzīviem – ne visiem tā veicas –, un tos, kuri paši bijuši frontē. Ukrainas karavīri un civiliedzīvotāji negrasās padoties. To nedrīkst darīt arī pārējā pasaule.

Kad sākās Krievijas 2022.gada 24.februāra iebrukums Ukrainā, tolaik 31 gadu vecais Mikita Horbans studēja un strādāja slimnīcā Andrijivkā, Kijivas apgabalā. Pašās pirmajās kara dienās karš vēl nebija atnācis līdz Andrijivkai, tikai tālumā bija redzami dūmi un skanēja sprādzieni. Dažas dienas vēlāk krievu tehnikas kolonnas sāka braukt uz netālu esošo Makarivu (pēc atbrīvošanas atklājās, ka okupanti tur bija noslaktējuši vairāk nekā 200 civiliedzīvotāju).

Mikita ar ģimeni gribēja bēgt. Mantas jau bija sapakotas un ieliktas automašīnā, taču tobrīd degvielu vairs nekur nevarēja dabūt. Iebrukuma sestajā dienā Andrijivkā ienāca Krievijas karaspēks.

"Paslēpāmies pagrabā un gaidījām, kad viss beigsies," stāsta Mikita.

Kādu dienu netālu notika apšaude. Kad viss jau labu laiku bija pierimis, Mikita kopā ar tēvu nolēma iziet laukā. "Izejam ārā, un uz mums skatās trīs automātu stobri," viņš saka.

Komentāri (2)
CopyLinkedIn Draugiem X