Rīgā, Strēlnieku ielā, kāda nama pagalmā atrodas daudziem nezināmais – milzīgs murālis jeb latviešu gleznotāja darba reprodukcija uz ugunsmūra, kuru tur divtūkstošo gadu sākumā "pa kluso" lika uzklāt kāds anonīms kungs. Kā vēsta urbānā leģenda – lai iepriecinātu savu mīļoto, kuras logi atradušies pavērsti pret šo ugunsmūri. Devos aplūkot arī pats, drošības pēc kabatās sabāzis olas un tomātus, sak, ja nu šis murālis aizskar manas jūtas. Pie reizes arī, tā sakot, paņēmu priekšā visu Strēlnieku ielu. Lūk, kā man gāja.
Tuvojas pavasaris, tāpēc vazāšanās pa Rīgas ielām sāk kļūt augstākajā mērā nepieciešama. Vispār daru to arī pa ziemu, jo nekas cits neatliek – dzīvojot betona džungļos, pastorāls un vientuļš taks ir tikpat reta parādība kā upe Taklamakana tuksnesī: ir jau, bet visbiežāk drīz izsīkst smiltājā. Lūk, tāpēc, lai neliegtu kājām darba, bieži nākas iztikt ar klīšanu pa ielām, pagalmiem, autostāvvietām, promenādēm, tiltapakšām un būvdarbu laukumiem.
Parasti priekšā ņemu kādas piecas sešas ielas un tās šurpu turpu izstaigāju. Rau, viņdien izdauzījos pa Kluso centru: Pulkveža Brieža iela, Mednieku iela, Dzirnavu ielas gals, Ganu iela, Lenču iela un visbeidzot Strēlnieku iela. Zināms, ka, klīstot pa ielām, bieži nākas uzdurties neparastajam. Īpaši tad, ja ceļš nejauši ievedis kādā iekšpagalmā, slepenākā gaņģītī vai vārtrūmē. Reiz ieklīdu kādā autostāvvietā Teikā, kur stāvēja Pētera I bronzas piemineklis – tas pats, kas reiz atradās Brīvības pieminekļa vietā. Citreiz atkal iemaldījos kaut kādā placī, kur stāvēja kalēja galds un kādas sešas kaķu mājas. Vienreiz nonācu, goda vārds, dīvainākajā vietā Rīgā, bet otrreiz – ielā, no kuras daudzi baidās. Rīga ir brīnumu pilna, ja nebaidās kaut kur ielīst.