/nginx/o/2024/02/23/15905872t1ha2b7.png)
Izglītības iestāžu ēdināšanas iepirkumos tiek apvienoti vairāki kritēriji – cena, iepirkums un Ministru kabineta noteikumos definētās uztura prasības, taču cik lielā mērā šī pieeja ir līdzsvarota un ņem vērā to, uz ko aicina Veselības ministrija un uztura speciālisti – “ēst atbilstoši sabalansēta uztura šķīvim”?
Par to Latvijas Apvienotās putnkopības nozares asociācijas (LAPNA) projekta “Olas ir spēks!” otrajā diskusijā par izglītības iestāžu audzēkņu ēdināšanu un ar to saistītājiem jautājumiem, kā arī izaicinājumiem spriedīs dažādu jomu eksperti. Jau pirmajā diskusijā tika secināts, ka Ministru kabineta noteikumi būtu jāpārskata atbilstoši modernākiem uztura modeļiem, kā arī ir aizmirsts par produktiem, kas savā būtībā ir vienkārši, taču ar augstu uzturvērtību un nav dārgi, piemēram, pākšaugi un olas.
Sabalansēta uztura šķīvis ir modelis, kā ikvienam no mums ēst veselīgāk un justies labāk. Sabalansēts uzturs ir daļa no profilakses, lai vēlāk nebūtu jāārstē dažādas slimības, ko rada virssvars.
Latvijā jaunākie mērījumi veikti pirms pandēmijas un publicēti 2019. gadā: no 7–9 gadus veciem bērniem 23% ir liekais svars, 10% – jau aptaukošanās.
Kā vēstīts, svara korekcijas programma Bērnu slimnīcā ir vienīgā Latvijā, gadā konsultācijas te saņem ap 100–150 bērnu. Taču šī programma būtu nepieciešama vismaz vēl 150 bērniem vai pat vairāk. OECD ziņojumā prognozēts, ka turpmākajos 30 gados Latvijā liekā svara dēļ dzīvildze samazināsies par 3,5 gadiem.
Tāpat kā citas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis, Latvija ir apņēmusies vienlaikus sasniegt Zaļā kursa mērķus, kas paredz arī samazināt emisijas, ko daļēji var panākt, padarot transporta nozari videi draudzīgāku, īsinot piegādes ķēdes, arī ražotājiem vairāk orientējoties uz “zaļākiem” procesiem. Teorijā valsts pārvaldei būtu jārāda priekšzīme, un tieši ar iepirkumiem ir iespēja stiprināt pāreju uz ilgtspējīgu un aprites ekonomiku.
ES standartu un ilgtspējas prasību ieviešana nav lēta, līdz ar to pieaug ražošanas izmaksas un produkts ir dārgāks. Taču šie standarti un to ievērošana nozīmē, ka pārtika, kas ražota Eiropas Savienības valstīs, ir droša, kvalitatīva, piemēram, var izsekot līdz pat kūtij, kur katra ola ir izdēta.
ES standarti paredz arī, lai patērētājiem būtu pieejama informācija par produktiem, vienlaikus rūpējoties par vistu labbūtību, un tie ir gan ieguvumi patērētājam, gan investīcijas dzīvnieku dzīves apstākļos.
Piemēram, Latvijas olu ražotāji ir ieguldījuši vairāk nekā 40 miljonus eiro modernizācijā, lai varētu sasniegt ES izvirzītos mērķus – 2027. gadā atteikties no sprostiem un vistas varētu dzīvot brīvāku dzīvi. Tas atspoguļosies produkta cenā. Taču valstis, kuru olu ražošanas apjomi ir, piemēram, trīs un četras reizes lielāki nekā Latvijā, spēs nodrošināt lētāku produktu importu. Kuru produktu mēs kā patērētāji izvēlēsimies?
Otrās diskusijas mērķis ir saprast, vai un kā teorija īstenojas praksē – ko bērni izglītības iestādes ēd un kā šī ēdienkarte atbilst Veselības ministrijas izstrādātajām vadlīnijām.
Vai un kā esošā iepirkumu sistēma sekmē to, ka mūsu nākamā ekonomiski aktīvā paaudze būs vesela un nodos zināšanas tālāk saviem bērniem? Varbūt ir vajadzīgi uzlabojumi? Kur un kādi? Kāda ir vietējo ražotāju loma? Kā mēs izšķiramies par produktu izvēli – domājot par ilgtspēju un Latvijas ekonomiku perspektīvā vai tomēr cenu atzīstot par izšķirošo faktoru?
Praksē mēdz būt, ka tas, ko māca skolās par uzturu, un tas, kas ir skolēnu un pirmsskolas audzēkņu šķīvjos, diemžēl var krasi atšķirties no teorijas par to, kas ir sabalansēts uzturs. Šai “praksei” ir ne tikai ietekme uz veselību (tu esi tas, ko tu ēd), bet bērni arī iegūst zināšanas, ko viņi izmantos kā pieaugušie.
Dalībnieki stundas garumā pārrunās, cik lielā mērā, veicot iepirkumus izglītības iestāžu ēdināšanā, būtu jāņem vērā ilgtspējas aspekti, turklāt šā vārda plašākajā nozīmē. Lokālo produktu patēriņš nozīmē to, ka vietējie uzņēmēji maksās vairāk nodokļos, kas savukārt “baro” valsts un pašvaldību budžetu.
Cik lielā mērā pasūtītājs un ēdinātāji, kas piedalās izglītības iestāžu iepirkumos, ir zinoši par aktuālo uztura plānošanas modeli – sabalansēta uztura šķīvi – un vai tiecas to iedzīvināt? Vai esošā pieeja ir līdzsvarota, vai arī tā vairāk nosveras par labu budžetam vai tomēr sabalansētam uzturam? Cik lielā mērā esošā iepirkuma pieeja rosina pievērsties tam, kas skolēnam vai pirmsskolas audzēknim patiesībā ir uz šķīvja?
Diskusijas dalībnieki runās arī par to, kas ir jāmaina, lai teoriju par veselīgu uzturu iemiesotu arī praksē, skolu un pirmsskolu ēdienreizēs.
Diskusijas tiešraide portālā TVNET 26. februārī pulksten 13.00.
Skatītājiem būs iespēja diskusijas laikā iesūtīt savus jautājumus TVNET Facebook tiešraides komentāru sadaļā.
***
Raksts tapis sadarbībā ar LAPNA.
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)