Pirms kāda laika kolēģis nosvieda man uz galda kādu grāmatu un teica: “Še, izlasi un uzraksti.” Skatos, kas par grāmatu, jēziņ, “Čekas šofera atmiņas”. Nu piedodiet, atvainojiet, ko, man jāzvana onkulim Aivaram un jāsaka, ka laiks rakstīt grāmatu “Padomju kačigara piezīmes”, jo tā varot pilnīgi mierīgi grāmatnīcu topu augšgalā tikt?
Labi jau labi, te tomēr nopietnāks darbs ar daudzām atsaucēm. Bijušā čekas šofera Kārļa Ceipes trīs atmiņu klades ir iespiestas cietajos vākos un uz premium papīra. Šīs klades Kārlis (nu jau nelaiķis), kā izrādās, nemaz nav gribējis nevienam dot lasīt, kur nu vēl publicēt, proti, tās nejauši atrastas paslēptas viņa dzīvoklī. Te nu atkal rodas jautājums: kāpēc lai man būtu jālasa veca čekista memuāri?
:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
:format(webp)/nginx/o/2024/02/29/15919674t1h41cb.jpg)