Tas notika 2022. gada 15. februārī, kad kovida pandēmija jau tā kā gāja uz beigām, krievi pie Ukrainas robežas bija savilkuši savus spēkus, bet es pirmo reizi mūžā viesojos Londonā – ciemos pie sabiedrotajiem. Aplūkojuši sastatnēs kā bruņās ievilkto lielo pulksteni un tūliņ izdzēruši dažus kausus alus krogā, kuru it kā īsi pirms savas nāves esot apmeklējis Džeka Uzšķērdēja pēdējais upuris Mērija Kellija, steidzāmies uz metro, lai dotos uz Haigeitas kapsētu – vietu, kur smiltājā guļ revolucionārs Kārlis Markss.

Toreiz es vēl biju naivs un viegli ietekmējams 32 gadus vecs jaunietis, kurš ar Dostojevska tuberkulozes nomocītā dzejnieka stiklainajām acīm vēroja pasaulē notiekošās netaisnības un cerēja uz labāku nākotni sev un saviem bērniem. Ieradies Londonā vien ar “Ryanair” nežēlīgajos un netaisnajos noteikumos norādītā izmēra rokas bagāžu, es tūliņ tapu ierauts kapitālisma zobratu mehānismā un malts, līdz pāri palikusi bija vien doma, cerība, ka “rēgs klīst pa Eiropu”...

Tā, lūk, varētu sākties jauna komunista memuāri vai, teiksim, kāda filma, kurā jauns ideālists, kurš, vīlies pasaules kārtībā, meklē taisnību, patiesību, tad pieslienas komunistiem, kļūst par, piemēram, čekas šoferi, uzbūvē varenu karjeru un sirmā vecumā nomirst, aiz sevis atstājot savas dienasgrāmatas, kas tiek izdotas un kļūst par dižpārdokli.

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X