Eksperti ⟩ Ēdināšanas pakalpojumu iepirkumiem izglītības iestādēs nepieciešama elastīgāka pieeja

Projekts “Olas ir spēks!” rīko diskusiju ciklu, lai aktualizētu jautājumu par bērnu zināšanām par veselīgu, sabalansētu uzturu un ēdināšanu izglītības iestādēs, rosinot vērtēt, cik sabalansēts uzturs tiek nodrošināts un kā tas atbalsta sabiedrības veselības veicināšanu.

Otrās diskusijas “Ēdināšana izglītības iestādēs: līdzsvarojot veselību, zaļo iepirkumu un budžetu” fokuss bija vērsts uz to, vai un kā teorija tiek īstenota praksē – ko bērni izglītības iestādēs ēd, vai šī ēdienkarte atbilst Veselības ministrijas sabalansētā uztura šķīvja izstrādātajām vadlīnijām, kā un vai tiek īstenotas zaļā iepirkuma prasības, kurām būtu jāveicina piegāžu ķēžu saīsināšana un lokālās tautsaimniecības ilgtspēja.

“Skolu ēdinātāji izvēlas finansiāli izdevīgus produktus, taču vispirms būtu jādomā par atbilstību sabalansēta uztura šķīvja principiem.

Trūkst arī produktu dažādības, proti, tās izvēles iespējas, kas bērniem tiek piedāvātas, bieži vien ir vienveidīgas – galvenokārt tie ir gaļas ēdieni un piedevās kartupeļi, rīsi un griķi.

Pārtikas iepirkumos mēs vēlamies redzēt arī, piemēram, pākšaugus un olas, tad arī skolu pavārus varētu aicināt vairāk iekļaut šos produktus ēdienkartē,”

problēmu raksturoja Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas valdes locekle uztura speciāliste Olga Ļubina.

Praksē skolu un pirmsskolu izglītības audzēkņu šķīvjos vajadzētu atspoguļoties teorijai par sabalansētu uzturu, jo tas nostiprina ieradumu un zināšanas, ko bērni tālāk izmantos pieaugot. Diemžēl dzīvē bieži tā nav. Eksperti piekrīt, ka, protams, ēšanas ieradumiem ir jāsākas ģimenē, tomēr aptauju dati rada, ka reizēm arī pašiem vecākiem trūkst zināšanu par sabalansētu uzturu.

Piemēram, kopš pagājušā gada pievienotā cukura daudzums skolēnu ēdienkartē no 20 gramiem ir samazināts līdz 11 gramiem. Taču

pašreizējais spēkā esošais normatīvais regulējums atļauj interpretācijas, proti, tas neietver to cukuru, kas tiek ēdienkartē iekļauts kopā ar gatavajiem produktiem, piemēram, maizītēm, jogurtu, ievārījumu.

Šajos produktos pievienotā cukura daudzums netiek ņemts vērā, līdz ar to cukura daudzums, ko bērni un jaunieši realitātē uzņem, ir daudz lielāks.

“Realitāte ir diezgan bēdīga, jo atbilstoši Slimību kontroles un profilakses centra datiem Latvijā ļoti strauji pieaug to bērnu skaits, kuriem ir liekais svars vai aptaukošanās, tādi ir gandrīz 29% pirmklasnieku.

Noteikti ir nepieciešams atsevišķs mācību priekšmets, kas būtu veltīts uztura mācībai, bet vajadzētu arī izglītot un motivēt pavārus,” sacīja Ļubina.

Ēdinātāju apvienības valdes loceklis Guntis Bredovskis atgādināja, ka visām skolu ēdināšanā iesaistītājām pusēm ir jāatceras galvenais mērķis, no kura nedrīkst novirzīties, – bērni jāpabaro jāpaēdina veselīgi un ilgtspējīgi. Tas būtu izdarāms vienkāršāk, ja arī publiskā iepirkuma prasības būtu mazāk sarežģītas un saprotamākas, līdz ar to vieglāk izpildāmas. Atsevišķos gadījumos vajadzētu sniegt iespēju samazināt administratīvo slogu, kam arī ir ietekme uz piedāvāto cenu.

LAPNA valdes priekšsēdētājs Jānis Gaigals uzsvēra, ka būtu nepieciešama radošāka pieeja zaļā publiskā iepirkuma nosacījumiem.

“Nevar gurķus iepirkt tāpat kā būvdarbus. Pārtikas produktu iepirkumos vajadzētu būt sistēmai, ka vispirms piesakās tuvākā reģiona saimniecības, un, kad kvotas ir izpildītas, tad var pieteikties nākamais reģions.

Tikai tad, ja vietējie ražotāji nespēj nodrošināt nepieciešamo produkciju, to var importēt. Esmu pārliecināts, ka Latvija var apgādāt sevi ar visu veidu pamatproduktiem,” teica Gaigals.

Viņš vienlaikus uzsvēra, ka lauksaimniekiem ir svarīgi plānot apjomus, ko arī var izdarīt, ja ir zināms, kad pašvaldības iecerējušas ēdināšanas pakalpojumu iepirkumus, un kādas ir gaidāmā apjoma prognozes. “Manuprāt, arī tas nav neizdarāms, jo demogrāfijas dati ir pieejami, pašvaldības arī var prognozēt skolu apmeklējumu,” sacīja Gaigals.

Latvija, tāpat kā citas Eiropas Savienības dalībvalstis, ir apņēmusies vienlaikus sasniegt zaļā kursa mērķus, kas paredz samazināt emisijas, ko daļēji var panākt, padarot transporta nozari videi draudzīgāku, īsinot piegādes ķēdes, arī ražotājiem vairāk orientējoties uz “zaļākiem” procesiem. Teorijā valsts pārvaldei būtu jārāda priekšzīme, un tieši ar iepirkumiem ir iespēja stiprināt pāreju uz ilgtspējīgu un aprites ekonomiku.

“Eiropas Savienības standartu un ilgtspējas prasību ieviešana nav lēta, līdz ar to pieaug ražošanas izmaksas, un produkts ir dārgāks. Taču šie standarti un to ievērošana nozīmē, ka pārtika, kas ražota Eiropas Savienības valstīs, ir droša, kvalitatīva, piemēram, var izsekot līdz pat kūtij, kur katra ola ir izdēta,” teica LAPNA valdes priekšsēdētājs.

Viņš arī atgādināja, ka

olas un putnu gaļa joprojām ir lētākās un pieejamākās dabiskas dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielas ar vismazāko ietekmi uz apkārtējo vidi.

Savukārt olbaltumvielām būtu jāveido 25% no mūsu ikdienas sabalansētā uztura, balstoties uz Veselības ministrijas veselīga uztura šķīvja principiem. Augošiem bērniem un jauniešiem olbaltumvielas ir īpaši svarīgas.

Pēc Zemkopības ministrijas iniciatīvas šobrīd izveidotas sešas darba grupas skolēnu ēdināšanas jautājumu risināšanai, kurās iesaistītas vietējās organizācijas un nozares eksperti, kuriem jānāk ar priekšlikumiem, kas būtu jāuzlabo skolēnu ēdināšanas sistēmā.

Diskusijas dalībnieki izteica priekšlikumu, ka Ministru kabineta noteikumus, kas ir spēkā vairāk nekā desmit gadus, iespējams, varētu aizstāt ar vadlīnijām, kuros iekļautu būtiskus nosacījumus par skolēnu ēdināšanu, vienlaikus tie būtu elastīgāki un vairāk atbilstoši reālajai situācijai.

“Neapšaubāmi, ka

Latvijas skolu ēdināšanas sistēmā ir daudz mīnusu un ir nepieciešami uzlabojumi. Vienlaikus mums jābūt lepniem par to, ka Latvijā skolēniem ir pašvaldību apmaksātas siltās pusdienas, jo daudzās Eiropas valstīs tādu iespēju nav,”

diskusijas noslēgumā sacīja Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācijas valdes locekle uztura speciāliste Olga Ļubina.

***

Raksts tapis sadarbībā ar LAPNA.