Pirms 150 gadiem modē nāca spiritisms un turpināja magnetizēt intelektuāļus gadu desmitiem. Arī vēlāk Latvijā interešu kopas un draugu pulciņi (neatkarīgas valsts apstākļos) mēdza pulcēties vienkopus, lai caur „mediju“ piesauktu mirušo garus un ar tiem parunātos. Par to liecina „Jaunākās Ziņas“, filmas, literatūra un seni spoku stāsti, kas ziņo, ka pat Jelgavas latviešu biedrībā Rīgas spiritists Zaķis esot veicis spiritisma eksperimentus un piesaucis pulkveža Brieža, Rasputina, Friča Bārdas un Raiņa garu. Mirušo piesaukšana un sarunāšanās ar tiem tolaik bija modē arī citur. Konstantīns Raudive (1909–1974) arī esot uzskatījis, ka komunikācija ar mirušajiem ir iespējama. Kāpēc tā notika? Vai tas bija šarlatānisms, vai tomēr kolektīvās ticības spēle ar šausmu elementiem?

Konflikts ar ticību un zinātni

Spiritisms oponē gan reliģijai, gan arī zinātnei. Luterāņu baznīca jau toreiz neticēja šādai tiešai saziņai ar mirušo dvēselēm, kā to darīja spiritisti, un nepieņēma arī citas lietas, kuras viņi piedāvāja. Piemēram, ticību reinkarnācijai. Jauno kustību noraidīja arī zinātne. Lai gan paši spiritisma seansu apmeklētāji pirms 100 gadiem bija pārliecināti, ka viss nokārtosies pats no sevis un viņus pieņems gan baznīca, gan zinātne. Taču tā nenotika. Galu galā – ja reiz ultravioletie stari eksistē, kāpēc nevarētu eksistēt sarunas ar mirušo dvēselēm?

Komentāri
CopyLinkedIn Draugiem X