/nginx/o/2024/03/17/15952168t1h55fc.jpg)
Pēdējo gadu laikā un jo īpaši pēc pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvija daudz izlēmīgāk vēršas pret organizācijām un indivīdiem, kuri apšauba mūsu valsts pastāvēšanu un dēvē Latviju par neizdevušos veidojumu. Vairāki aktīvisti aizturēti, bet daudzos gadījumos tiesas ļāvušas šīm personām izbēgt no soda.
Šonedēļ publicētajā Valsts drošības dienesta aizvadītā gada pārskatā izcelti daži gadījumi, kad tiesas ļāvušas pret Latviju noskaņotām personām no soda izvairīties un aizbēgt uz Krieviju. Bet šo gadījumu skaits ir krietni lielāks. Un starp viņiem ir arī Krievijas militārā izlūkdienesta spiegs, kuram tiesa nesen piesprieda 4 gadus cietumā. Viņš iepriekš savu nodarījumu nožēloja. Bet šobrīd no Latvijas aizbēdzis.
Konrāds Szoļajskis ir poļu kinorežisors, kurš tikko pabeidzis dokumentālo filmu “Putins playground” jeb “Putina rotaļu laukums” par Krievijas ietekmi Polijā, Moldovā, Latvijā un citās valstīs.
Pagājušā gada vasarā filmas veidotāji Rīgā satika tobrīd no cietuma izlaisto Valentīnu Frolovu. Viņu Latvijas drošībnieki aizturēja par ilgstošu sadarbošanos ar Krievijas militāro izlūkdienestu jeb GRU.
Frolovs savervēts, kad 1991.gadā dienēja padomju speciālo uzdevumu vienībā. Spiegs vācis un nodevis Krievijas militārajam izlūkdienestam ziņas par NATO spēku ierašanos un izvietojumu Latvijā, par stratēģiski nozīmīgiem objektiem. Frolovs ar savu kuratoru tikās Krievijā. Pārējā laikā uzturējis konspiratīvu saziņu. Viņam noderējušas padomju armijā iegūtās sakarnieka iemaņas, piemēram, prasme pieņemt šifrētus ziņojumus ar radiouztvērēju.
Frolovs bija apcietināts, bet izmeklēšanas tiesnese Biruta Horuna jau 2022. gada maijā viņu atbrīvoja pret 30 tūkstoš eiro lielu drošības naudu. Frolovs portālā DELFI un Latvijas televīzijā tolaik publiski nožēloja izdarīto un lūdza piedošanu. Pagājušā gada izskaņā Frolovam galējā instance piesprieda 4 gadus cietumā. “Nekā personīga” ir zināms, ka GRU savervētais Frolovs cietumā nav nonācis. Viņš no Latvijas aizbēdzis. Pēc neoficiālas informācijas - uz Krieviju. Un varētu būt, ka Frolovs izsludināts meklēšanā.
Poļu režisors stāsta, ka jau intervijas laikā ar spiegu neesot ticējis viņa nožēlas patiesumam.
Konrads Szoļajskis, filmas “Putins playground” autors:
“Šī attieksme un uzvedība bija izplānota. Un tā bija saskanīga ar to, ko viņš bija darījis iepriekš tiesā, kur arī viņš bija ļoti laipns. Tā ka es tagad viņu redzu kā gudru puisi, kurš bija uzlicis masku, lai izskatītos pēc klerka vai grāmatveža. Bet patiesībā bija kā Džeimss Bonds.”
2020. gada 17. februārī Valsts drošības dienests aizturēja FSB labā strādājošo Sergeju Vasiļjevu. Kā liecina šonedēļ publicētais Valsts drošības dienesta gada pārskats, viņš FSB uzdevumā centies savervēt kādu dienesta amatpersonu, bet izskaitļots un apcietināts. Jau dažus mēnešus pēc aizturēšanas 2020. gada 15. jūlijā Rīgas pilsētas (tobrīd - Vidzemes priekšpilsētas) tiesas tiesnese Sigita Dolniece S. pirmajā instancē Vasiļjevu atbrīvoja no apcietinājuma. Vasiļjevs to izmantoja, lai aizbēgtu no Latvijas. Šobrīd viņš dzīvo Krievijā un tiek uzskatīts par līderi pret Latviju strādājošajā grupā “Baltijas antifašisti”. Viņi paši mudinājuši arī citus vākt sensitīvo informāciju par Latviju. Pagājušā gada 5. septembrī, Vasiļjevam klāt neesot, tiesa viņam piesprieda 3 gadus cietumā.
Vairāku citu “Baltijas antifašistu” lieta atrodas prokuratūrā un tiek gatavota nodošanai tiesai. Viktorija Matule atrodas Krievijā. Romans Samuļs - Baltkrievijā. Pārējie īsu brīdi pabijuši apcietinājumā, bet pagājušā gada beigās atbrīvoti.
Tatjanu Andrijecu atbrīvoja pagājušā gada oktobrī.
Pateicoties tiesnesei Anastasijai Pasjugai, par 5000 eiro lielu drošības naudu no ieslodzījuma izlaists arī Aleksandrs Žguns.
Savukārt par taksistu strādājušais Sergejs Sidorovs atbrīvots īsi pirms Jaunā gada, arī pēc tiesneses Anastasijas Pasjugas lēmuma, lai gan piefiksēti 23 Sidorova spiegošanas gadījumi. Viņš regulāri Krievijai ziņojis par Latvijas un sabiedroto armijas un tehnikas pārvietošanu, stratēģiski nozīmīgiem objektiem. Un par uzņēmumiem Latvijā, kas atbalsta Ukrainu un iestājas pret Krievijas agresiju.
Andrejs Judins, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs (“Jaunā Vienotība”): “Es zinu, kā tiesneši, lemjot par tādām lietām, viņi skatās uz personību. Pozitīvi raksturojumi, nekas slikts nebija izdarīts iepriekš. Vardarbības pazīmju nav, izvērtē riskus, primāri fokusējoties uz personu, bet ir arī citi apstākļi, kuriem ir nozīme. Tātad mans aicinājums tiesu varai rūpīgāk vērtēt katru atsevišķu gadījumu un ņemt vērā visus apstākļus, ne tikai kas attiecas uz personas biogrāfiju.”
Par šādu tiesu praksi satraukumu izteicis Valsts prezidents, un tas apspriests arī Nacionālajā drošības padomē. Tieši pēc prezidenta ieteikuma Saeima pagājušā gada decembrī pieņēma grozījumus Krimināllikumā. Tagad par noziegumiem pret valsts drošību vairs nevarēs tikt sveikā ar sabiedrisko darbu vai naudas sodu.
Juris Stukāns, Latvijas Republikas ģenerālprokurors: “Skaidrs, ka iepriekš diemžēl jāatzīst, ka tiesas ne līdz galam izprata apdraudējumu valstij un formāli juridiski atteikts apcietinājums vai mainīja uz drošības naudu. Šobrīd vismaz šogad, manuprāt, nav neviens gadījums un jaunās uzsāktajās lietās visām personām piemēro apcietinājumu. Tiesnešiem ir saorganizētas tikšanās ar valsts drošības dienestiem, kuri sniedza informāciju par ģeopolitisko situāciju.
Kameras priekšā šajās lietās iesaistītās tiesneses komentāru nevēlējās sniegt. Bet Rīgas pilsētas tiesa atsūtīja garu skaidrojumu, kāpēc tiesnešu rīcība bijusi pareiza.
“Vispirms ir nepieciešams norādīt, ka noziedzīga nodarījuma raksturs un smagums (šajā konkrētajā gadījumā – spiegošana Krievijas labā) nav patstāvīgs pamats apcietinājuma piemērošanai.”
Tiesnese Biruta Horuna, kura no cietuma atbrīvoja GRU spiegu Valentīnu Frolovu, uzskatot, ka viņa kā izmeklēšanas tiesnese izsvērusi virkni likumā paredzēto iespēju un pēc advokātu lūguma ļāvusi Frolovam samaksāt drošības naudu.
Uz jautājumu, vai tiesa rīkojās pareizi, šādi darot, iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis atbildēja:
“Nu, domāju, ka rezultāts ir slikts šim. Tas iznākums tāds ir diemžēl, ka personas, kas nesaņem, manuprāt, nopietnu sodu un ir iespēja izvairīties no soda. Nu tāpat skaidrs, ka mēs nevaram dot norādījumus tiesām, bet šajā gadījumā tas rada zināmu neizpratni. Zināmā mērā arī liels darbs, ko ieguldījis dienests, arī tas liek viņiem, arī tiem darbiniekiem, kas to darījuši, aizdomāties, kāpēc tā.”
Ko ar to neizpratni mēs varam tagad darīt?
“Es domāju, ka nu nav gluži tā, ka nekas nav darīts. Tātad ir uzrunāts Augstākās tiesas priekšsēdētājs, bet man šķiet, ka tas ir tāds kaut kur vienotas prakses ieviešanas jautājums un izpratne. Bet šajā gadījumā, ja mēs skatāmies to hierarhisko kāpni, tad tiesām būtu jābūt ar to visaugstāko kompetenci un izpratni par šo situāciju. Bet nu tas rezultāts, ko jūs minējāt, viņš ir reāls un negatīvs.”
Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs atbildēja, ka ar šiem gadījumiem iepazinies un rupjas kļūdas tiesnešu darbā neesot konstatējis. Šobrīd tiekot plānots seminārs, kurā tiesneši un prokurori pētīšot kā šādas lietas skatīt turpmāk.
Kā raksta Strupišs:
“Ir jāsaprot, ka tiesa demokrātiskā tiesiskā valstī nav un nebūs apcietinājuma ierosinājumu mehāniska apstiprinātāja. Tiesas funkcija šajā jomā ir nevis automātiski apzīmogot tai iesniegtos ierosinājumus, bet gan rūpīgi pārbaudīt apcietināšanas ierosinājuma saturu, pamatotību, pierādījumus un izvēlētā drošības līdzekļa samērīgumu. Tiesas šobrīd pilnā apmērā darbojas atbilstoši Satversmē un starptautiskajos aktos nostiprinātajiem cilvēktiesību standartiem.”