Alkohola pieejamības ierobežošana ne vienmēr ietekmē pārmērīgu patēriņu (2)

Salīdzināsim Ziemeļvalstu un Vidusjūras valstu iedzīvotāju atšķirīgo attieksmi pret alkoholu, kā arī pieeju alkohola radītā kaitējuma samazināšanai.

Kalvinisma, protestantisma un puritānisma vēsturiski iedēstītā izteikti negatīvā attieksme pret alkoholiskajiem dzērieniem (etanolu) joprojām redzama Skandināvijas valstīs – Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā. Šajās valstīs cīņā ar pārmērīgu alkohola lietošanu joprojām tiek izmantots kopējā patēriņa modelis jeb sabiedrības veselības pieeja. Tas nozīmē, ka problēmu galvenokārt risina, nevis palīdzot tai sabiedrības daļai, kam ir pārmērīgas alkohola lietošanas uzvedība, tostarp nodrošinot profilaksi un ārstēšanu, bet maksimāli ierobežojot alkohola pieejamību visai sabiedrībai. Mērķis ir samazināt alkoholisko dzērienu vidējā patēriņa apjomu uz vienu iedzīvotāju kopumā.

Šādi, šķiet, plāno rīkoties arī rosināto ierobežojumu iniciatori Latvijā. Alkoholisko dzērienu tirdzniecības laika ierobežošana, interneta tirdzniecības aizliegums, iegādes vecuma sliekšņa celšana – ierosinātie grozījumi "Alkoholisko dzērienu aprites likumā" atspoguļo pārliecību, ka uz iedzīvotāju patērētā alkohola apjoma samazināšana pamazām izskaudīs arī pārmērīga patēriņa uzvedību, kas galu galā ir atbildīga par alkohola radīto kaitējumu.

Tomēr visu alkoholisko dzērienu patērētāju ierobežošana nebūt nesola vēlamo paradumu maiņas scenāriju. Kāpēc?

Mani pētījumi parāda, ka vidējais alkohola patēriņš uz iedzīvotāju un pārmērīgs patēriņš, kā arī citi alkohola radītie kaitējuma rādītāji gan Ziemeļvalstīs, gan Vidusjūras reģiona valstīs nav savstarpēji saistīti vai labākajā gadījumā ir vāji saistīti.

Ar alkoholu saistītais kaitējums krities neatkarīgi no vidējā patēriņa

Par to pārliecinājos, veicot pētījumu, kurā jau minētā kopējā patēriņa modeļa izmantošanu Ziemeļvalstīs salīdzināju ar Vidusjūras reģiona valstu (Itālijas, Grieķijas un Maltas) alkohola patēriņa un kaitējuma rādītāju tendencēm.

Vidusjūras valstu drīzāk tolerantā attieksme pret alkohola atbildīgu lietošanu sabiedrībā izpaužas pārliecībā, ka daudz nozīmīgāk ir kontrolēt nevis alkohola pieejamību, bet gan bezatbildīgu alkohola patēriņu.

Šī pieeja, ko dažkārt dēvē par veselības veicināšanas vai kaitējuma mazināšanas pieeju, ir saistīta ar proporcionalitātes principu. Tas paredz, ka risinājums ir proporcionāls problēmas izplatībai, proti, profilakses un ārstēšanas pasākumi cilvēkiem, kuriem ir riskanti alkohola lietošanas paradumi, nerada nevajadzīgu slogu plašākai populācijas daļai, kura ievēro mērenību alkoholisko dzērienu lietošanā.

Mani pētījumā iegūtie dati ļauj izdarīt secinājumu, ka kopējais patēriņa līmenis uz iedzīvotāju nav (vai labākajā gadījumā ir vāji) saistīts ar alkohola kaitējuma rādītājiem – smagu epizodisku alkohola lietošanu, nāves gadījumiem no transportlīdzekļu vadīšanas alkohola reibumā vai nepilngadīgo reibuma rādītājiem. Kaitējuma izplatība samazinājusies visās analizētajās valstīs, neatkarīgi no atsevišķās valstīs novērojama kopējā alkohola patēriņa kāpuma vai krituma.

No 2010. līdz 2016. gadam ar atšķirīgu alkohola pieejamības regulējuma politiku pārmērīga epizodiska alkohola lietošana samazinājās gan Ziemeļvalstīs, gan Vidusjūras valstīs. Lai gan kopējais vidējais alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju Somijā, Norvēģijā un Zviedrijā samazinājās, bet Maltā, Itālijā un Grieķijā palielinājās, visās valstīs pārmērīgas epizodiskas alkohola lietošanas rādītājos novērojam kritumu.

Interesanti, ka valstīs, kur kopējais patēriņš pieauga, pārmērīgas alkohola lietošanas rādītāji samazinājās vairāk nekā valstīs, kur kopējais patēriņš saruka. Tā, piemēram, Itālijā pārmērīga patēriņa izplatība samazinājās par 9,7%, Grieķijā pat par 15,1%, bet Zviedrijā salīdzinoši mazāk – par 6,1%.

Neatkarīgi no sabiedrības kopējā patēriņa samazinājušies arī nepilngadīgo – 15 un 16 gadus vecu jauniešu – fiksētā reibuma rādītāji. Piemēram, ja Somijā 1995. gadā aptuveni puse aptaujāto jauniešu pēdējā mēneša laikā nebija pieredzējuši reibuma stāvokli, tagad to apgalvo 87% jauniešu. Itālijā tādi ir 88%, turklāt šajā Vidusjūras valstī nepilngadīgo reibuma izvairīšanās rādītāji vienmēr bijuši virs 80%. Procentuāli mazāks skaits Latvijas jauniešu lietojuši alkoholu pēdējā mēneša laikā nekā visās ES un ES+ valstīs vidēji, bet gandrīz 90% nekad nav pieredzējuši reibumu – pozitīvāka statistika nekā citviet ES.

Arī cenu izmaiņas neietekmē vai ļoti minimāli ietekmē vidējo alkohola patēriņu uz iedzīvotāju

Statistika parāda, ka alkohola pieejamībai – cik varam atļauties iegādāties – nav vai ir ļoti maza ietekme uz vidējo alkohola patēriņu uz iedzīvotāju. Ja izmantojam reālo IKP uz vienu iedzīvotāju kā ienākumiem pietuvinātu rādītāju, redzam, ka, piemēram, Somijas iedzīvotājiem alkoholiskie dzērieni kļuvuši pieejamāki, bet kopējais patēriņš samazinājies; Maltā pieaugusi pieejamība un pieaudzis arī kopējais patēriņš, bet Itālijā, samazinoties pieejamībai, kopējais patēriņš palielinās. Zviedrijā un Norvēģijā, kurās reālais IKP uz iedzīvotāju kopš 1975. gada ievērojami audzis, kopējais alkohola patēriņa līmenis uz iedzīvotāju palicis nemainīgs. Arī Latvijā kopš 2008. gada periodiski notikušas alkoholisko dzērienu cenu izmaiņas nodokļu politikas ietekmē, taču ikreiz tās sakrīt ar kopējo alkohola patēriņa pieaugumu uz vienu iedzīvotāju.

Kopumā redzam, ka attīstības scenāriji ļoti atšķiras, jo alkohola tirdzniecības ierobežojumi un cenu politika, kas orientēta uz visu iedzīvotāju patēriņa samazināšanu, neietekmē pārmērīgas alkohola lietošanas izplatību vai alkohola radīto kaitējumu vienā vai otrā virzienā. Mums trūkst reālās dzīves pieredzes, lai noticētu kopējā patēriņa pieejas efektivitātei. Latvijas tagadējā pieeja līdzinās tai, ko deviņdesmitajos gados, Gorbačova laikā, izmantoja Padomju Savienība, protams, neradot bailes no cietumsoda. Pieejamības ierobežojumi (valsts iejaukšanās indivīda brīvībā) toreiz cieta neveiksmi, jo palielinājās nelegālais patēriņš un noziedzība, bet valsts ieņēmumi samazinājās. Dažus gadus vēlāk ierobežojumi tika atcelti.

Diemžēl nevaram cerēt, ka šāda pieeja veicinās alkohola radītā kaitējuma samazināšanos Latvijā, ja citviet Eiropā pierādījies, ka alkohola aprites regulējuma politikas ietekme uz alkohola lietošanas paradumiem ir neparedzama. Vienīgais, ko varu apgalvot un ko esmu secinājis savos pētījumos, ir: jo turīgāki esam, jo veselīgāki kļūstam.

Pārmērīgas alkohola lietošanas paradumi samazinās valstīs, kuras kļūst bagātākas.

Tāpēc mans jautājums būtu - kādus grozījumus Latvija gatava pieņemt, kas veicinātu tās iedzīvotāju labklājības pieaugumu?