Bučo zaķi, ieber biksēs čaumalas un met kūleņus! Dullākie Lieldienu rituāli, kas iedarbojas

Ja mēs mēģinātu izpildīt dažādu tautu Lieldienu rituālus, mēs uzvestos kā psihedēliskas izrādes dalībnieki, kas piesauc pastardienu. Tomēr, pirms maģiskie rituāli beigtos, kaimiņi, visdrīzāk, izsauktu ātro palīdzību.

Latviešu pūrā vien ir tādas izdarības kā skaidu lasīšana, olu bāšana visādos caurumos, publiska pēršana, skaļa smiešanās un ūdens peldes.

Ja tam vēl pievienotu seno skandināvu raganiskās izdarības un šaušanu ar bisi, lai aizbaidītu ļaunos garus, velsiešu kūleņu mešanu, spāņu bungu sišanu un filipīniešu sevis pēršanu līdz asinīm, sāktos gatavais haoss. 

Nav pārsteigums, ka Lieldienu tradīcijas ir tik bagātīgas, jo tās ir ārkārtīgi senas, minētas jau mūsu ēras sākumā, apaugušas ar dažādiem rituāliem un ticējumiem. Turklāt pavasara saulgriežos kopā sajaukušās pagāniskās un kristīgās tradīcijas.

Pavasara saulgrieži tika uzskatīti par īpaši enerģētiski spēcīgiem, jo astronomiski saistīti ar Saules pāreju ekvatoram. Saule pārņem varu pār pasauli, atmodina dabu un cilvēkus. Gaisma svin uzvaru pār tumsu, lai gan tumsas gari vēl ir aktīvi. Pavasara saulgriežiem raksturīgi ne vien auglības, bet arī mīlestības un dailes rituāli. 

Ja jau gadu simtiem mūsu senči ticēja, ka šīs mazās burvestības darbojas un Lieldienās iecerētais piepildās, kāpēc gan nepamēģināt - ķeramies klāt! Kas zina? Varbūt šis ir īstais laiks, kad varam ko “sarunāt” ar senču dieviem un dabas varenajiem spēkiem.

Rituāli brūtgāna piesaistīšanai

Mūsu senči viens otru pēra ne vien Pūpolsvētdienā, bet arī Lieldienās. Turklāt pēršana notika ar “‘dzīvības rīksti”, respektīvi izplaukuša koka zariem. Ja meita gribēja bagātu brūtgānu, viņu pēra ar vītola zariem, ja staltu un smuku, ar bērza. Ar kadiķu zariem nopērta meita dabūja par vīru svešinieku, bet ar kārklu zariem labāk nepērties – brūtgāns tika prognozēts slimīgs vai iedzērājs. Tā, lūk! Ar zariņiem, ar ko Lieldienās rotājat māju, jāuzmanās. Ja nu tie piesaista tizlu vīrišķi! Ja neatšķir koku sugas, labāk dekorē māju ar lielveikalā pirktiem zaļumiem un puķēm podiņos.

Olu krāsošana latviešiem, tāpat kā igauņiem ir jaunāku laiku parādība. Senākos laikos Lieldienu olas bija baltas. Kāds ticējums vēsta, ka pirmā Lieldienu ola jāripina no kalna. Cik tajā būs skrambu, tik meitai pielūdzēju. Lai tiktu pie branga un krietna vīra, meitai olu vajadzēja krāsot zelta krāsā, tātad dzeltenu, un iedot iecerētajam. 19. gadsimtā iedibinājās tradīcija noslēpt un tad doties meklēt Lieldienu olas. Tradīcija nāk no Vācijas. Kāds gudrinieks pārējiem iegalvoja, ka olas slēpj Lieldienu zaķis, kam bērni ticēja tāpat kā Ziemassvētku vecītim. Ar “noslēptajām olām” saistīti vairāki ticējumi.

Ja sieviete pirmo atrada sarkanu olu, tad viņai būs gados vecs brūtgāns.

Toties tā, kura atrada olu pirmā, nākamajās Lieldienās jau būs sievas kārtā. Ja ola bija raiba, arī dzīve solījās būt raiba. Bet tai, kurai izdevās nobučot Lieldienu zaķi, visi vīrieši skrēja pakaļ. Mājās olas slēpt, protams, var, bet labāk jau atcerēties, kur tās noslēptas. Iztēlojieties savu dzīvi pēc nedēļas ar kaut kur aiz gultas aizmirstu olu. Vēl ticējums: ja olu gadījās samīt, tad ar vīru nemierā dzīvos. Ja sieviete gribēja pieburt kādu vīrieti, viņa iecerētā kabatā vai, vēl labāk, biksēs, ielika mazu olas čaumalas gabaliņu. 

Rituāli smukumam

Pavasara saulgrieži saistīti ar dabas atdzimšanu, mošanos no ziemas miega, tāpēc sieviete šajā laikā varēja iegūt skaistumu un spirgtumu. Te nu talkā nāca ūdens rituāli, kuriem senču dzīvesziņā bija īpaša vieta. Lieldienu rītā, saulei lecot, seja jāmazgā strauta ūdenī, tad āda būs balta, tīra un skaista. Senie latvieši nesmādēja arī upes, ezera vai pat grāvja ūdeni. O, jē!

Pēdējais variants mums nederēs - kanalizācijā labāk nemērkties, pat cerot uz pārpasaulīgu skaistumu.

Vispareizāk bija izmantot tādu ūdeni, kas tek uz rītiem. Tādu atrast nebija viegli, jo Latvijā vairums upju tek rietumu virzienā. Lieldienu rītā ūdenī iemērktas kājas kļuva tvirtas un smukas. Lai sievas daile vairotos, Lieldienās seja jāmazgā kazas pienā. Starp citu, senos laikos sievietes itin bieži seju mazgāja pienā un sūkalās. Mūsdienās ar kazas pienu ieziesties negribas - ģīmis spīdēs un odīs, bet var taču izmantot ziepes no kazas piena. Ja gribēja sārtus vaigus, Lieldienu rītā vajadzēja apēst 13 dzērvenes. Jo vairāk dzērveņu, jo sarkanāki vaigi. Man šķiet, ka šis rituāls mūsdienās nav pārāk aktuāls - vaigu sārtumam labāk izmantot pūderkrēmu. Tomēr no dzērvenēm var pagatavot sejas masku.

• Lai attīrītu seju, ņemam divas ēdamkarotes sasmalcinātu dzērveņu, sajaucam ar rīsu vai kviešu miltiem un paturam uz sejas 15 minūtes.
• Lai pagatavotu barojošu dzērveņu masku, jāņem viens olas dzeltenums, ēdamkarote krējuma un tējkarote dzērveņu sulas. Maisījumu uzklājam uz sejas un paturam desmit minūtes.
• Ādu savelkošu un atjaunojošu sejas masku var pagatavot, sasmalcinātām dzērvenēm pievienojot medu un tējkaroti olīveļļas.

Vēlākajos gados skaistuma rituāli kļuva izsmalcinātāki. Ūdenim, ar ko mazgāja seju un kaklu, pievienoja pavasara pirmos ziediņus. Skaistumu veicināja arī augsta šūpošanās. Pašūpojies kaut vai šūpuļkrēslā, tikai nepārspīlē, lai Lieldienas nebeidzas ar salauztām mēbelēm un zilumiem. Ja sieviete gribēja daļu seju, Lieldienu rītā viņai bija jālūkojas saulē. 

Rituāli veselībai un bagātībai

Lai izdzītu slimības un nelabumu, kas iemājojis miesā un garā, trīs dienas pirms Lieldienām zem gultas jānoliek nevārīta ola. Lieldienu rītā tā jāsasit. Ja olas saturs bija kļuvis tumšs un nejauki oda, tad tev kāds bija uzlicis lāstu, kas nu sakrājies olā. Lai aizdzītu kaites un tumšos spēkus, Lieldienās nama durvīs bija jāiesprauž pīlādža zars. Lieldienu rītā staba galā uzbērts sāls līdzēja pret visām kaitēm. Lieldienu olu ēdot, to nedrīkstēja saskrāpēt, lai nepiesaistītu slimības. Lai bērni augtu resni, viņiem jāēd daudz olu.

Lai veselība vairotos, Lieldienās jāmet kūlenis uz sauli.

Olas dažas tautas uzskatīja par mītiskām, tāpēc ar tām apgājās saudzīgi un godināja. Kā “godināt” olas, nav zināms, bet dziedināšanā un enerģijas atjaunošanā tās var izmantot, ja ne citādi, tad vismaz skaisti guldot šķīvi un izdekorējot ar dabas veltēm. Senās tautas olas ne vien krāsoja, bet arī visādi izrotāja.

Apgleznojiet, rotājiet ar mirdzošiem fliteriem un košām lentītēm. Seno ķīniešu, indiešu un arī somu mitoloģiskajos priekšstatos pasaule cēlusies no olas. Daudzas tautas uzskatīja, ka olā ir aktīva dzīvības enerģija, tāpēc tā spēj atvairīt slimības un burvestības. Vārdu sakot, spēlējieties ar olām un esiet veseli! Olās ir spēks!

Lai vairotos bagātība, Lieldienās jāēd zirņi. Lieldienu rītā jāsalasa malkas skaidas, jānoglabā mājās, tad vēlāk būs nauda. Lai darbi ietu no rokas un saimniecībā vairotos manta, Lieldienu rītā bija jāizkurina krāsns un pelni jākaisa dārzā.

Mūsdienu tradīcija vēsta, ka Lieldienās jāklāj bagātīgs galds, jāsitas ar olām, jāsmejas līdz asarām,  jāsamīļo savi tuvākie un jānosūta vismaz desmit sirsnīgas īsziņas. Tad būs gan veselība, gan darbs, gan superīgs noskaņojums!

Priecīgas Lieldienas!