Sievietei paveicās ar slimības lapām (8)

Lai gan pēdējos gadus tiek zvanīti trauksmes zvani par jaundzimušo arvien sarūkošo skaitu, dažādu institūciju un lēmumpieņēmēju nostāja attiecībā uz atbalstu ģimenēm ir pretrunīga. 2024. gada sākumā LR Labklājības ministrija (LM) nāca klajā ar paziņojumu, ka tiks pārskatīts valsts atbalsts ģimenēm, kā arī beidzot paredzēti (jauni) priekšlikumi demogrāfisko izaicinājumu risināšanai. 

Labklājības ministrijai līdz 1. jūlijam dots uzdevums sagatavot un iesniegt Ministru kabinetā ziņojumu par demogrāfijas politikas attīstību. Simboliski, ka sēdē, kur tika spriests par demogrāfiju, sēdes dalībnieki esot bijuši “vienisprātis, ka demogrāfisko izaicinājumu risināšana nav īstermiņa uzdevums, tā prasa ilgtermiņa plānošanu un ilgtspējīgas politikas.” Cik ilgstpējīgas ir šīs politikas, ja dažas nedēļas vēlāk, pie sarunu galda par darbinieku darbnespējas kompensācijām, tiek apspriests piedāvājums, kas sodīs vecākus ar bērniem?

Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) jau gadiem ir centusies samazināt darba devēju “slodzi” un atbildību par darbinieku veselību, uzsverot, ka “regulējumam būtu jābūt tādam, kas motivē atgriezties darbā, nevis rada pēc iespējas izdevīgākus apstākļus slimot un nenākt uz darbu". Ir pamatotas bažas, ka šoreiz spiediens varētu būt izšķirošs, ietekmējot tieši ģimenes ar bērniem, un jo īpaši sievietes.

Pēc Latvijas 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas datiem, izplatītākais ģimenes tips ir solo māte ar bērniem. Tieši mātes arī heteroseksuālās ģimenēs ar abiem vecākiem ir tās, kas uzņemas lielāko daļu rūpju par bērniem un pārējo neapmaksāto darbu daļu mājās – lielākoties paralēli pilnai slodzei apmaksātā darbā ārpus mājas. Uz Eiropas Savienības valstu fona Latvijā pat vairāk nekā citur sievietes strādā pilnu slodzi, vienlaikus vidēji saņemot mazāku atalgojumu nekā vīrieši. Turklāt tieši sievietes ir tās, kas absolūti biežāk izvēlas iet bērna kopšanas atvaļinājumā, un tieši sievietes ir tās, kas biežāk ņem darbnespējas lapas, kad bērns ir slims, pieredzot ienākumu zaudējumu. 

Ekonomikas ministrijas (EM) piedāvātais kompromiss, par kuru vēl tikai tiek runāts, varētu paredzēt darbiniekam – darbiniecei – slima bērna kopšanas laikā maksāt vēl mazāk nekā pašreiz. Piedāvājums paredz sodīt vecākus ar bērniem, un jo īpaši sievietes-mātes, ar vēl zemākiem ienākumiem. Piedāvājums paredz motivēt darbiniekus ar bērniem sūtīt atvases ar apšaubāmu veselības stāvokli uz izglītības iestādēm, lai vien ģimene varētu turpināt darbu, vienlaikus radot risku gan citiem bērniem un ģimenēm, gan iestādes personālam. Piedāvājums paredz motivēt arī darbiniekus doties uz darbu neveseliem un neproduktīviem, paverot iespēju saasināt slimības izpausmes un ilgtermiņā saskarties ar vēl lielākiem finansiāliem un citiem zaudējumiem.

Sabiedrībā bijušas plašas diskusijas, un ir arī noteikts normatīvs regulējums, kas kļūst par pamatu tam, ka pirmsskolas mācību iestādēs var atteikties uzņemt bērnus, kas ir slimi. Bērnudārzs bieži vien ir vienīgā alternatīva sievietei, kura pēc bērna kopšanas atvaļinājuma atgriežas darba tirgū. Ja nav pieejamas alternatīvas, slimības lapa būs jāizmanto, un jautājums ir par to, cik lielus papildu zaudējumus ģimenei tas radīs.

Ir aplami pieņemt, ka ir “izdevīgi” slimot jau ar pašreizējo darbnespējas kompensāciju 75-80% apmērā no atalgojuma, taču papildu 10-15% zaudējums, kas ir “kompromisa” pamatā, būtu vēl pamatīgāks trieciens. Jebkurš vecāks, kas pieredzējis negulētās naktis, vaktējot temperatūru, vai braucienu uz slimnīcu, auklējot bērna lauzto roku nedabiskā leņķī, piekritīs, ka izdevīgi vai patīkami slimot nav itin nevienam, un mazākais, ko darba devēji varētu darīt, ir nesodīt par dzīves neparedzamajiem notikumiem. Ja Latvijā ir vēlme risināt demogrāfijas problēmas ne tikai skaļu, populistisku saukļu un “plānu” formātā, bet arī reāli, tad šādi lēmumi ir tas brīdis, kad jāizvērtē ne tikai darba devēju vai arodbiedrību intereses, bet jādomā arī par ģimenēm.