:format(webp)/nginx/o/2021/12/14/14260526t1hd869.jpg)
Soli pa solītim. Tā “Lieldeviņzares” korgiju fermas šķūnī turētais kucēns Vinnijs veido attiecības ar cilvēkiem. Kamēr teju “visa Rīga” meklēja suņuku, izbēgušu jau otro reizi, TVNET intervijas laikā, no “Lieldeviņzares” izņēma un uz patversmēm aizveda pārējos 105 suņus. Pēc divarpus nedēļu tvarstīšanas Kundziņsalas ostas teritorijā Vinnijs uzķērās uz žāvētas vistiņas un atgriezās mājās. Tikmēr “Ķepu-ķepā” aicina uz "suņu terapiju" – rotaļāties un samīļot pārējos korgijus, lai viņi sarastu ar cilvēkiem un nebēgtu kā Vinnijs.
“Sargiet pirkstus! Dažiem te pirksti garšo labāk par kārumiem,” nokomandē Gundega, kad ejam gar voljēriem, kur mīt suņi, kurus liktenis jeb, pareizāk sakot, cilvēks nav saudzējis. Te ir skaists, melns suns, kopēju iesaukts par “Mālpils monstru - cilvēkēdāju”. Nekāds monstrs viņš nav, bet cilvēka nodevību atceras gan. Saimniece suni pameta pie ķēdes uz veselu gadu. Tikai vietējais dzērājs deva sunim ēdienu. Kad saimniece atgriezās, suns viņai uzklupa un saplēsa drēbes. Blakus dzīvo Pupiņa “no šausmu adreses, kur nošāva divus haskijus”. Stāsti par cilvēku pāridarījumiem dzīvniekiem brīžam ir cenzējami pat šausmu literatūras žanrā.