Aļķītis jeb izslēgt alkoholu [no dzīves] nav nemaz tik vienkārši. Hildegardes stāsts

"Alķītis, kā es to saucu, – redz, man tas vīns tik ļoti patīk un alkohols ir tik mīļš, ka es saku alķītis, – ir labs veids, kā mēs drusciņ antidepresējamies. Tā ir ļoti laba poga, kā sevi izslēgt," uzskata raidījuma viešņa Hildegarde, bet piemin visa ēnas pusi. "Tā tas progresē, un pats to nemani. [Iedzer] vienu vakaru, nedēļas nogales jau aiziet uz darba dienām. [Iesākumā] tā ir viena vīna glāze, tad skaties, ka tās jau ir trīs. Patiesībā tas progresē līdz brīdim, kad saproti, ka… Es varu atzīties – man ir bijuši rīti, kad vedu vecāko bērnu uz skolu un zinu, ka nedrīkstu sēdēt pie stūres. Tas bija brīdis, kad sapratu, ka te kaut kas nenotiek pareizi."

"Turklāt es vienmēr esmu bijusi funkcionējoša alkoholiķe. Nekad neesmu kavējusi darbu, vienmēr esmu studējusi, bet tas visu laiku mijies ar alķīti," stāsta Hildegarde. Tad ar dzīvesbiedru nolemts patestēt, kā ir dzīvot bez alkohola - ieturēt gavēni. 

"Faktiski mans secinājums par alķīti ir tāds, ka šī laikam ir vienīgā lieta, kas man patīk un nepatīk reizē. Man ļoti patīk dzert vīnu, un man ļoti patīk nedzert vīnu. Tas ir apbrīnojami, jo katrā gavēnī es saprotu, cik šausmīgi forši ir pamosties bez galvassāpēm, visu laiku esi apzināts, bet cik forši ir arī vīnu dzert. Sanāk tā, ka es mētājos gan vienā, gan otrā upē, bet gavēnīši ir mans veids, kādā es sevi trenēju, jo tas prasa milzīgu pacietību, darbu ar sevi, jo izslēgt alkoholu [no dzīves] nav vienkārši,” raidījumā "Zilonis studijā" stāsta Hildegarde.

Vairāk atklāto sarunu skaties te.