Visu mediju vidi nesen nedaudz satricināja Latvijas Radio Redakcionālās padomes atklātā vēstule “Vārda brīvības robežas sašaurinās”. Kontekstā ar draudiem un apvainojumiem, ko nepārtraukti saņem Re:Baltica žurnālisti, iezīmējas kāda ļoti nepatīkama tendence. Proti – žurnālistiem sāk kļūt bail rakstīt par atsevišķām tēmām, bail par savu emocionālo labsajūtu un pat fizisko drošību.

Nepārtraukti uzbrukumi sociālajos tīklos un privātās ziņās ir fakts. Gan no anonīmiem troļļiem, gan identificējamām, intelektuāli nevainīgām personām. Tā ir burtiski ikdiena. Mani personīgi šādas komunikācijas saņemšana un uzklausīšana satrauc maz, bet tas to nekādā gadījumā neattaisno un nepadara par normu. Turklāt daudzi kolēģi noteikti ir nedaudz jūtīgāki par mani.

Izveidojusies situācija un apstākļi nav normāli, un to vēl spilgtāk pasliktina tas, ka žurnālistu darbā sāk iejaukties dažādi politiskie spēki, sūtot medijiem virsū dažādu valsts iestāžu pārbaudes. Tā ir vārda tiešā nozīmē cenzūra un vārda brīvības ierobežošana. Bet.

Šajā visā jezgā kaut kur pazudusi tāda lieta, kā racionāla un pamatota kritika. Tā ir iejaukta vienā katlā kopā ar tiranizēšanu, apsaukāšanu, draudiem un visu pārējo. Un tad tajā katlā sāk izskatīties, ka jebkura kritikas izteikšana nu jau kaut kādā mērā ir mēģinājums ierobežot vārda brīvību un cenzēt medijus. Šim es nekādi nespēju piekrist.

Kādu brīdi pēc slavenā “cūku komiksa” un vēl pāris diskutablām epizodēm Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM), sociālajos tīklos lasīju kādu viedokli par to, ka esot skumji noskatīties, kā citi žurnālisti neaizstāv savus kolēģus. Redziet, es, piemēram, uzskatīju, ka kolēģi ir kļūdījušies, uz viņu kļūdām jānorāda un kritika ir pamatota. Vai man vajadzēja uzstāt uz to, ka viss ir vislabākajā kārtībā tikai tāpēc, ka kļūdījās žurnālisti? Nez vai.

Komentāri (8)
CopyLinkedIn Draugiem X