:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Vaļņu iela ir kā Lielvārdes josta – ne pārāk gara, bet ļoti raiba. Bakha baudas, māksla un grāmatas, Zvirgzdiņš aiz loga, VDK noklausīšanās ierīces, hipiji, humpalnieks un ielas broša – Pulvertornis. Arī šī "resnuļa" vēsturiskā fotogrāfija iekļauta gaidāmajā fotoalbumā “Pastaiga pa skaisto Rīgu”, tāpēc dosimies šajā pastaigā. Galvenais nenoklīst no taisnā ceļa.
Lai arī pa Vecrīgu mēdzu pastaigāties bieži, tomēr joprojām tur allaž apmaldos. Līdzīgi kā gājēju tuneļos pie dzelzceļa stacijas – pa kuru caurumu jālien ārā, dievs vien zina. Esmu jau samierinājies ar savu topogrāfisko idiotismu un vairs nekautrējos, teiksim, Berga Bazārā kādam garāmgājējam palūgt, lai mani aiz rokas izved ārā uz Dzirnavu ielas. Itin nemaz nemulstu, ja, dodoties mājup, nejauši ieeju nepareizajā kāpņutelpā un, uzkāpis līdz “savam” dzīvoklim, atskārstu, ka kaut kas nav lāgā. Tā arī vairs nekad nepiedzīvoju pārsteigumu, ja, dodoties cauri Vecrīgai, piemēram, uz Latvijas Okupācijas muzeju, pēkšņi nonāku pie Brīvības pieminekļa. Tāda ir mana dzīve. Maldos pa to kā pa Vecrīgas ielu krustiem.