Tiesībsarga birojs: Pastāv nevienlīdzīga attieksme pret ārvalstīs studējošajiem jauniešiem

Saskaņā ar šobrīd spēkā esošu likumu uzturlīdzekļus var saņemt tikai tāda pilngadīga persona, kura turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai. Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere norāda, ka šādi pastāv nevienlīdzīga attieksme pret ārvalstīs studējošajiem jauniešiem, taču biroja ieskatā tiesībām saņemt uzturlīdzekļus jābūt arī tiem jauniešiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta joprojām ir Latvijā.

Problemātiku esot izgaismojusi Tiesībsarga biroja veiktā pārbaudes lieta, kurā jauniete pēc pilngadības sasniegšanas turpina mācīties kādā Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts starptautiskā ģimnāzijā, kur par izglītību nav jāmaksā. Pašlaik viņa mācās ģimnāzijas pēdējā jeb 12. klasē. Līdz pilngadībai jauniete mācījās tajā pašā skolā, un viņas māte saņēma uzturlīdzekļus no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, taču, sasniedzot pilngadību, uzturlīdzekļus neizmaksāja.

"Kopumā nosacījums jauniešiem pastāvīgi uzturēties Latvijā ir samērīga prasība, lai nodrošinātu viņu tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu gadījumos, kad kāds no vecākiem izvairās no uzturlīdzekļu maksāšanas. Tomēr mēs neredzam saprātīgu pamatojumu ierobežot arī to jauniešu tiesības, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā, bet izglītību iegūst ārvalstīs," uzsver Grāvere.

Tiesībsarga birojā uzskata, ka esošais regulējums faktiski rada situāciju, ka tikai uz aizdomu pamata par pastāvīgu neuzturēšanos Latvijā vai mācību procesa pārtraukšanu jaunietim, kurš mācās ārvalstīs, tiek pilnībā liegta iespēja iegūt uzturlīdzekļus. Tiesībsarga ieskatā šāda prasība nav samērīga ar Satversmē noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, jo tā pārkāpj vienlīdzības principu.

"Tā kā valsts ar likumu ir izveidojusi Uzturlīdzekļu garantiju fondu un noteikusi tā funkcijas, tas ir kļuvis par valsts sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu, un līdz ar to šāds sociālais atbalsts bērniem ir nostiprināts valsts pamatlikumā," skaidro Grāvere.

Tiesībsargs vērš uzmanību uz vēl vienu aspektu. Proti, ja tiesību aktos noteiktie ierobežojumi izglītojamajiem saņemt valsts sociālo nodrošinājumu tiek pamatoti nevis ar pastāvīgās dzīvesvietas kritēriju, bet gan izglītības ieguves vietu, tas var radīt ES pilsoņu pārvietošanās brīvības pārkāpumu. "Ikvienai ES dalībvalstij, kura piedāvā pabalstus, kas saistīti ar izglītības iegūšanu, ir jānodrošina, ka to piešķiršanas noteikumi nerada nepamatotus pārvietošanās brīvības ierobežojumus," norāda birojā.